Ne visi gatavi čakli strādāt, darīt un mainīties. Blogeres «Islandes mamma» stāsts

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Liela daļa "Twitter" lietotāju pēdējos desmit mēnešus ar nepacietību gaidīja jaunākos “Islandes mammas” bloga ierakstus, kuros viņa četrdesmit epizodēs aprakstījusi viesstrādnieces dzīvi Islandē. Bloga aizraujošās epizodes atgādina seriālu, kurš liek sekotājiem nepacietīgi gaidīt turpinājumu. Stāsts ir par Ilzi un viņas mīļoto.

Pirms 12 gadiem abi jaunieši iemīlējušies baudīja dzīvi Jelgavā, neuztraucoties par vidusskolas beigšanu. Izklaidēm nepieciešamo naudu aizņemas kredītos, kurus tālāk sedza ar jauniem kredītiem. Viss ritēja samērā labi, līdz bīstami pietuvojās 2008. gada finanšu krīze.

Meklēdami risinājumus kredītu atmaksai, abi nolēma kļūt par viesstrādniekiem. Par pēdējo naudu nopirka alkoholu drosmei, cigaretes un devās uz Islandi, kur sākās abu jaunā dzīve.

Bloga aizsākums

Ilzei šobrīd ir 31 gads, viņa ir apprecējusi savu mīļoto, abiem ir pastāvīgs darbs, dzīvoklis Keflavīkas pilsētiņā, divi brīnišķīgi bērni un vasaras māja Islandes laukos - Laugarvatnā. Pirms gada viņa nolēma, ka šobrīd ir īstais brīdis pierakstīt atmiņas.

“Jau pēc trim pirmajiem gadiem Islandē sāku domāt, ka jāpieraksta viss, kas ar mums noticis, jo tas bija traks laiks, taču nesaņēmos. 2019. gada 25. martā atskārtu, ka pagājuši 11 gadi, kopš mēs nolaidāmies Islandē. Ierakstīju šo teikumu tviterī, un uzreiz sāka birt pieprasījumi pēc plašāka stāstījuma. Tobrīd biju otrā bērna kopšanas atvaļinājumā, puisītis beidzot gulēja diendusu, bija mazliet brīva laika. Sapratu, ka, lai nenašķotos un neizšķiestu brīvos mirkļus, lasot grāmatas, beidzot varētu pieķerties atmiņām. Sadūšojos ne tikai aprakstīt notikušo, bet arī padalīties ar bloga linku publiski - mikroblogošanas vietnē "Twitter", kur mans segvārds ir @islandemamma. Pirmais ieraksts tapa ilgi, mocījos nedēļu - rakstīju, dzēsu ārā, sāku no jauna, līdz beidzot tas bija gatavs! Parādīju vīram un viņš teica, ka ir labs! Pirmo ierakstu izlasīja 3500 cilvēku! Mēneša laikā blogu apmeklēja 15000 lasītāju!” joprojām ar pārsteigumu atceras Ilze.

Parasts cilvēkstāsts

Digitālajā emuārā Ilze nesaudzīgi atklāj savas dzīves detaļas, pavisam godīgi aprakstot latviešu viesstrādnieku ikdienu. Īpaši nesaudzīgi ir pirmie ieraksti, kuros viņa neslēpj realitāti: nav naudas, ir kredīti, nav izglītības un māc neziņa. “Es apzināti neko neizskaistināju, rakstīju, kā ir. Nekaunos no tā, kas noticis, toreiz bijām jauni, dulli, tagad atskatoties, pašiem, protams, jautri lasīt.

Savā ziņā tas ir paradokss, ka blogs, ko citi dēvē par aizraujošu seriālu, ir vienkāršs divu viesstrādnieku stāsts. Necentos aizrauties ar eksperimentiem vai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Daloties atmiņās, biju godīga, pierakstīju visu. Atstāju arī sadzīviskas epizodes - gan to, kā mazgājam hosteli, gan to, kā kārtoju autovadītājas apliecību. Ja tā padomā, pavisam parasta dzīve, kurā it kā nav nekā aizraujoša. Pašmērķis nebija, lai cilvēkiem patiktu. Rakstīju sev, bet izrādījās, ka tas uzrunājis daudzus! Man sāka nākt desmitiem ziņu ar lūgumiem ātrāk uzrakstīt turpinājumu. Tas, protams, iedvesmoja un izvērtās vairāk nekā 40 epizodēs. Prieks, protams, ja citiem patīk lasīt,” atzīst Ilze. 

Visu raksta telefonā

Ilzes rakstīto ir patīkami lasīt, valoda plūst no vienas epizodes pie nākamās. To var sasaistīt ar viņas lielo mīlestību pret literatūru, kas iemācījusi prasmi veidot aizraujošus tekstus. Grāmatu lasīšana ir viņas kaislība, kas zog brīvo laiku, bet pagājušogad brīvbrīžus viņa centās atvēlēt, lai iepriecinātu sekotājus ar jaunām epizodēm. “Jūs smiesities, bet es visus tos teksta palagus esmu rakstījusi savā telefonā! Visus! Gluži vienkārši, viedtālrunis vienmēr pie rokas - gan auklējot bērnu, gan gatavojot vakariņas.

Viens no visaizrautīgākajiem ierakstu gaidītājiem bija vīrs! Viņš teica, ka interesanti lasīt par notikumiem, ko pats piedzīvojis! Vīrs un daudzi ir pārsteigti par manu labo atmiņu, atceroties senus notikumus detaļās. Tas nav tik grūti, ja cauršķirstu fotogrāfijas un paklausos tolaik mīļas dziesmas. Tajos brīžos atmiņas atdzīvojas. Pārsvarā saņēmu tikai labas atsauksmes un komentārus.

Tikai divas vai trīs reizes bijuši naidīgi komentāri - kad aprakstīju Islandes pilsonības kārtošanas procesu un to, ka tagad mūsu mājas ir Islande,”

pieredzē dalās Ilze. Vairāki bloga lasītāji interesējušies par pārcelšanos un darba iespējām Islandē. Ilze par relokācijas iespējām ir aprakstījusi savā emuārā. Nekādu medusmaizi nesola un šobrīd nelabprāt paši ar vīru palīdzētu, jo to vairākkārt darījuši un piedzīvojuši vilšanos. “Redzam tādus pašus kadrus kā mēs - nedrošus, ar kredītiem, bez nākotnes scenārija. Sākumā centāmies palīdzēt, jo zinām, kā tas ir, bet tad sapratām, ka ikviens cilvēks savu stāstu veido pats. Neder tā pati recepte, kas mums. Ne visi gatavi čakli strādāt, darīt, mainīties,” atzīst Ilze.

Atgūst saikni ar Latviju

Ar Islandē dzīvojošajiem latviešiem nav sanācis iepazīties, jo laiks aizpildās ar darbu un bērniem, taču Ilze atzīst, ka varēts pietuvoties caur sociālajiem tīkliem. “Tā ir sanācis, ka caur "Twitter" un blogu esmu atkal satuvinājusies ar Latviju un latviešiem. Sanāk daudz dzīvot Latvijas digitālajā telpā un komunicēt ar tviterī esošajām mammām, citiem sekotājiem.

Man patīk nevis vienkārši lasīt ziņas un jaunumus, bet uzzināt, ko par to domā Latvijā dzīvojošie cilvēki.

Turpināšu rakstīt blogu un komunicēt sociālajos tīklos, jo tā ir sava veida saikne ar dzimteni. Esmu latviete, bet manas mājas šobrīd ir Islande. Bērni, protams, runā latviešu valodā, bet visdrīzāk dzīvos Islandē, jo te ir dzimuši. Ļaušu viņiem izvēlēties, kuras valsts pilsoņi vēlas būt. Meitai ļoti interesē Latvija, viņa skatās video par Latviju, skatās karti, fotogrāfijas, sazvanās ar radiniekiem. Stāsta mums, ka izaugs liela un brauks uz Latviju, tāpat kā to dara vecmamma,” stāsta Ilze. 

Pēdējais ieraksts

Nesen Ilze publicēja savu pēdējo ierakstu, kurā aprakstīja nesenākos notikumus Islandes dzīvē un pielika punktu atmiņu seriālam. Sekotāji lūdza turpināt, jo pavisam ierasti kļuvis sekot viņas ģimenes notikumiem Islandē. Daudzi atzina, ka interesanti salīdzināt praktiskās dzīves detaļas Islandē un Latvijā.

“Latvijā pēdējoreiz bijām 2017. gadā. Neesam devušies uz dzimteni kopš brīža, kad mums pievienojās pirmdzimtā. Līdz tam ceļojām, taču sapratām, ka ar mazajiem būs grūti. Starp citu, viņiem vēl nav pasu! Ceru, ka tad, kad atkal varēs ceļot, kāds no bloga lasītājiem atbrauks ciemos pie mums uz kafiju.

Ļoti labprāt iepazītos ar tiem cilvēkiem, kuri komunicē ar mani "Twitter". Reizi pa reizei kāds ir vaicājis padomus ceļošanai, es labprāt būtu satikusi šos cilvēkus no virtuālās vides, bet esmu pārāk kautrīga, lai piedāvātu satikties.

Lūdzu, piesakieties vismaz uz kafiju, kad vīrusa pašizolācija būs galā!” aicina llze.

12 gadu bilance

“Iedomājies, tas viss, kas mums tagad ir, sasniegts pašu spēkiem. Atlidojām ar parādiem, pilni neziņas, 11-kilogramīgu somu plecos. Tagad esam iegādājušies savu dzīvokli, vasaras māju, ieguvuši stabilus darbus, runājam islandiski, audzinām meitiņu un dēlu.

Atceros, cik nedroša biju sākumā. Atnācu pirmo dienu uz darbu, stāvēju nobijusies pie trepēm, kautrējos doties pie vadības. Tagad esmu pavisam cits cilvēks - droši eju, prasu, palīdzu citiem. Pierakstot atmiņas, saprotu, cik ļoti esam mainījušies. Man gan ir savāda problēma - man īsti nav sapņu, nākotnes vīziju! Dzīvoju šodienā, priecājos par to, kas man ir! Droši vien būtu jāsapņo par studijām, par vēl kaut ko.

Mēs abi ar vīru tik ļoti esam dzīvi būvējuši pa ķieģelītim. Vienīgais, par ko es apskaužu cilvēkus,  ir tas, ka var darīt darbu, kas viņus tiešām interesē.

Tas laikam tomēr būtu mans sapnis - strādāt rakstošā sfērā, piemēram, tulkot grāmatas no islandiešu valodas.

Varbūt blogs bija spēriens pašai, lai saprastu, kā man trūkst!” sarunas noslēgumā atzīst Ilze. 

 

Piedāvājam izlasīt pirmo bloga ierakstu, ar ko Ilze uzsāka savu atmiņu seriālu “Dzīve leduszemē”: 

Tātad. Kā mēs ar vīru – kas toreiz vēl nebija vīrs, bet laika gaitā par tādu kļuva – izlēmām lidot uz Islandi? Atbilde ir tik klišejiska, ka to varētu ierakstīt grāmatā par tēmu “kā rodas viesstrādnieki?”

Kad satikāmies, bijām ļoti jauni, dienu pēc manas pilngadības uzsākām kopdzīvi. Es – savulaik grūti audzināma pusaudze, izmesta no divām skolām, bez nekādas idejas, ko es gribētu iesākt ar savu dzīvi. Viņš – divus gadus par mani vecāks, puisis no laukiem, skolai atmetis ar roku un agri sācis strādāt.

Atcerieties – tie bija “treknie gadi”. Puisis strādāja celtniecībā, pelnīja it kā labi. Bet, ak jel! Tajā vecumā tik ļoti gribējās dzīvot – šeit un tagad un visu un uzreiz. Jūra līdz ceļiem! Braukt ar bembi, pirkt visādu figņu, ēst restorānos un party all the time. Ja kaut kam nepietika – ir taču kredīti – BIG tajā laikā bija un ''GEmoney'', to varēja nokārtot pasta nodaļā. Visādi līzingi veikalos un kredītkartes, un kas tik vēl ne. Labi domātos padomos neklausījāmies, paši lieli, paši gudri!

Izrādījās, ka nomaksāt to visu nav tik viegli, kā paņemt. Jāsāk ņemt kredīts, lai samaksātu citu kredītu, jāaizņemās, jārīko algas dienas Loto – to samaksāsim, tam vēl var pagaidīt divus brīdinājumus.

Nav nekāds brīnums, ka 2007. gada beigās mūsu personīgā finanšu situācija atradās aptuveni tajā pašā ķermeņa daļā, kur visas pasaules 2008. gada beigās. Pat mums bija skaidrs, ka vajadzētu kaut ko darīt lietas labā.

Un tad uzradās viņš. Diezgan tuvs radinieks, kurš jau dažus gadus strādāja Islandē un bija atbraucis Ziemassvētku brīvdienās. Viņam bija risinājums priekš mums – brauciet tik kopā ar mani uz Islandi! Puisi viņa priekšnieks pieņemšot darbā uzreiz, arī man darbu atradīs, biļetes nopirks, dzīvesvietu nodrošinās, iesākuma naudu iedos kā avansu. Mašīnu piešķirs mums, bez vārda runas, šefam esot pilns pagalms ar mašīnām, kas viņam ko neiedot? Alga 4000 latu uz rokas, viena vienīga paradīze un cukurvate.

Mazu pauzīti smiekliem tagad? Vai mums gadījumā nelikās, ka tas sounds too good to be true? Ne tak! Lielisks variants, gandrīz kā loterijā laimēt. Pastrādāsim kārtīgi kādu gadu, atdosim visus kredītus, iekrāsim mašīnai un dzīvoklim. Islande tāda interesanta zeme, brīvajā laikā apskatīsim visādus geizerus un ūdenskritumus, redzēsim ziemeļblāzmu, un tad jau gadiņš būs pagājis un būsim atpakļ mājas un turpināsim dzīvot uz pilnu klapi. Gatavi lidotāji! Noliktais datums 25. marts.

Cik grūti ir atzīties stulbumā… kad cilvēki man saka – wow, tāda uzņēmība, aizbraukt šitā uz svešu valsti un sākt visu no nulles! – es vienmēr atbildu, ka tā nebija nekāda uzņēmība, mūsu gadījumā, bet gan dieva dots stulbums. Tagad gribētos vismaz rakstīt, ka pēdējos divus mēnešus Latvijā kārtīgi gatavojāmies aizlidošanai. Ievācām informāciju, iemācījāmies kādas frāzes islandiski vai kā. Bet neko! Pat kronas kursu ne reizi neapskatījāmies, kur nu vēl kaut ko sarežģītāku. Rīkojām nebeidzamas atvadu ballītes, pārdevām visu, ko varēja pārdot, un nepagāja ne ilgs laiks, kad pienāca 24. marta rīts. Ātri sametām somu – zeķes, apakšveļu, pāris drēbju kārtas – tā it kā brauktu pie vecākiem uz vīkendu un braucām uz Rīgas ostu. Tiešais reiss uz Reikjavīku no Rīgas tad vēl nebija, lidojums bija no Stokholmas un līdz turienei ar prāmi. Neviens no mums abiem vēl nebija lidojis, mazliet bailīgi, redz. Ostā mums pievienojās mūsu ceļabiedrs – tas pats, kas šo lielisko iespēju mums bija sniedzis. Tāds mazliet nerunīgāks palicis, bet kurš gan tam pievērsa uzmanību?

Tā nu mēs attapāmies uz klāja un vērojām, kā Rīgas ainava lēnām aizslīd prom.

Nākošais rīts jau Stokholmā. Paģiras, briesmīgas paģiras, pēc visa Tax free alko, ko drosmei izdzērām. Samaksājam pēdējo naudu – burtiski pēdējo naudu, līdz pat monētām – taksistam, kurš mūs nogādā lidostā, kur jāpavada laiks līdz vēlai pēcpusdienai. Sēdi nu, tāds, visu dienu un skaties uz plakātiem ar bezgala kārdinošiem picas gabaliem un aukstas kolas glāzēm ar uzvedinošiem uzrakstiem “Hungry?” “Thirsty?” Jā, hangrī gan, pie velna! Es laikam nevienu cilvēku vēl nebiju tā ienīdusi kā Ārlandas reklāmu cilvēku todien.

Lidmašīnā nepatīkams pārsteigums – katrs sēžam citā rindā. Ar manām bailēm no augstuma pirmais lidojums jau tā liekās biedējošākā padarīšana ever, un vēl jāsēž vienai starp svešiem cilvēkiem. Bet visu cieņu islandietei, kas sēdēja man blakus. Kad uz pacelšanās brīdi es sarāvos un sāku trīcēt, viņa mani saņēma aiz rokas un mierināja kā mazu bērnu. It’s okay, it’s okay, flying is safe. It’s okay. Un, kad bija atļauts atsprādzēt drošības jostas, labprātīgi apmainījās ar vietām ar manu puisi. Viņa noteikti jau sen to vairs neatceras, bet es viņai esmu pateicīga joprojām.

Lidojuma stundas velkas lēni, pa logu redzams tikai okeāns, bet mēs beidzot tiekam pabaroti un padzirdīti. Un tad jau sāk parādīties zeme. Ak dievs, kas tā par zemi? Pelēks, pelēks, pelēks, kalni, ūdeņi un sniegs. Apdzīvotību nemana. Kā uz mēness! Un tad jau izlidojam cauri 25 mākoņu kārtām un nosēžamies. Beidzot! Nosolos vairs nekad un nekur nelidot.

Lidostā mūs sagaida Šefs – mūsu padomdevēja un turpmāk arī mana puiša priekšnieks. Tāds kolorīts, burkšķošs, vecs onkulis. Izejam ārā – un wow! – vējš ir tik stiprs, ka nevar lāga ievilkt elpu, auksts, slapjdraņķis un viss izskatās tik, tik dīvaini. Viena vienīga pelēka lava visapkārt, tālumā var manīt kalnus un kaut ko no pilsētas. Visu ceļu no Keflavīkas līdz Hafnarfjordurai, ceļu, ko tagad es mēroju tikpat kā katru dienu un varētu izbraukt ar aizvērtām acīm, apbrīnojam katru lielāku akmeni, katru okeāna līci un katru ceļazīmi ar dīvainajiem vietu nosaukumiem. Mašīnā skan islandiešu radio, un es nevaru pat saprast, kur viens vārds sākas un otrs beidzas.

Nokļūstam Hafnarfjordurā, Šefs mūs izlaiž pie veikala “Bónus” un iedod katram no mums 5000 ISK. Mums nav ne jausmas cik tas ir, kā arī mēs neatpazīstam gandrīz nevienu sasodītu produktu, tāpēc uzticam visu naudu mūsu padomdevējām un ļaujam nopirkt produktus, ar kuriem, kā viņš uzskata, būs jāiztiek nedēļu. Sapērkam kādus četrus lielus maisus, bet nauda vēl paliek pāri.

Nākamais pieturas punkts – paša Šefa māja, kur viņa sieva ir sagatavojusi vakariņas. Vispār liekas iespaidīgi. Īsts apsolītās pasakas sākums – tik laba uzņemšana. Tikai ar saprašanos galīgi neveicās. Mūsu angļu valoda ir nu ļoti nepietiekama, un pat uz to, ko mēs pa abiem samocām, Šefs atbild islandiski. Tā nu paēdam ne pārāk omulīgas vakariņas un dodamies uz savu jauno dzīvesvietu.

Dzīvoklis atrodas rūpniecības zonā, izbūvēts virs garāžas. Liela dzīvojamā istaba kopā ar virtuvi, sešu kvadrātmetru guļamistaba un vannasistaba. Guļamistaba tiek mums. Pārsteigums, pārsteigums! Guļamistabai nav durvju. Neviens, izņemot mūs, tur nesaskata nekādu problēmu, bet beigās sazin no kurienes izrok vecus dušas aizkarus, lai durvis vismaz var aizklāt. Istabā ir šaura gulta, skapis, plaukts un milzīgas, aizvēsturiskas elektriskās klavieres, kas aizņem lielāko daļu no istabas. Kad iesaku aizbīdīt plauktu uz dzīvojamo istabu, padomdevējs man dusmīgi uzbrēc, ka es neteikšu viņam, kur un kas viņa mājā ir jāliek. Nodomāju, ka visi esam noguruši, un palaižu gar ausīm.

Vēlāk vakarā izejam ārā, divatā. Stāvam, pīpējam, skatamies uz netālo, izgaismoto Hafnarfjorduru. Un tikai tad man pielec – there’s no way back! Te mēs tagad arī paliksim – šodien, rīt, parīt un aizparīt. Ko mēs esam izdarījuši?

Tālāko notikumu gaitu lasi blogā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti