Lai atvieglotu sarunu, "Maya" pieņem – viņu var saukt par "viņa".
Šobrīd "Mayai" ir 19 gadu, juridiski vārdā Maija un dzimusi kā meitene. Viņa mācās mākslas vidusskolā Rīgā, bet augusi un skolas gaitas sākusi Kuldīgā. Atmiņas par šo laiku nav tās labākās. Bijusi ļoti atšķirīga ar savu izskatu, pirmajās klasēs apsmieta, fiziski aizskarta, vēlāk, kad pārgājusi uz citu skolu un kad sākušies tīņu gadi, spilgti ģērbusies, krāsojusies. It kā savējā, bet tomēr ne. Aptuveni 12 gados sākusi izjust pārdomas par savu dzimumu.
"Es biju apjukusi, un es atceros, ka man nepatika tas, ko es spogulī redzu. (..) Tu paskaties uz sevi, tu neredzi sevi. Es pat nemāku paskaidrot, kļūst slikti fiziski. Pat negribas uz sevi skatīties vairāk. Un tad sākās sevis meklējumi. Es dažādās interneta vietnēs meklēju informāciju par dzimumu, par to visu, jo es jutos citādāk. Es nesapratu, ko man darīt, kur man likties. Es domāju par to, ka ne jau es vienīgā pasaulē tāda esmu," pastāstīja "Maya".
Viņa sāka ģērbties kā zēns. "No sākuma es nogriezu matus. Atceros, ka bija ziema, jo es staigāju mētelī. Un pēc tam es sapratu, ka ar to nepietiek, vajag nākamo soli, un tad es pasūtīju to bainderi." Tas ir speciāls apģērbs, lai mazāk izceltu krūšu formas.
Pirmais, kas uzzinājis to, ka Maija vairs īsti nav Maija, bijis kāds viņas skolas draugs. "Es sēdēju mājās un sapratu, ka man beidzot kādam ir jāpastāsta, ka nevaru to turēt pie sevis. Tāpēc es viņam vienkārši caur īsziņām uzrakstīju, ka es jūtos kā puisis, kas vēlētos, lai mani uzrunā kā "viņš". Viņš bija ļoti kristīgs, ļoti ticīgs, un viņš nezināja, kas tas tāds ir, ka var būt transpersona. Viņš mani nosauca par sātanu," atceras "Maya".
Bet kā puisis Maija tomēr līdz galam nejutās un atkal metās otrā virzienā. "Es tomēr sapratu, ka man patīk manas sievišķīgās ķermeņa daļas. Ka, ja man nav šīs sievišķīgās ķermeņa daļas, es nejūtos vēl vairāk savā ķermenī. Es sāku biežāk likt parūkas. Jo man mati neaug tik ātri, cik gribētos. Liku garas parūkas, ļoti pārspīlēju ar rozā krāsu, vilku kleitas. Nu tas stereotipiskais meiteņu stiliņš."
Taču lielākā mētāšanās bija galvā, izjūtās. Trauksme, depresija, stress. Viņa tika sūtīta pie skolas psihologa, vēlāk apmeklējusi psihiatru, vienu brīdi lietojusi arī antidepresantus.
Viss sāka stabilizēties, kad sākusi mācīties Rīgā un apkārtējā vide bija pieņemošāka.
Un lēmums par identitāti? "Tas bija otrajā kursā. Es biju tikusi vaļā no ļoti toksiskām attiecībām, un es beidzot sapratu, ka es varu identificēties tā, kā es vēlos. Un tad es nolēmu… Nevis nolēmu, bet nonācu pie secinājuma, ka es laikam būšu nebināra persona tomēr."
Kas ir nebināra persona? "Es uzskatu dzimumu par spektru. Vienā galā ir sieviete, otrā ir vīrietis. Ir kaut kas pa vidu, ir uz abām malām varbūt. Es esmu vairāk tur, kur ir sieviete," skaidroja "Maya".
Vecākiem gan viņa vēl nav pateikusi. "Esmu pieminējusi kaut ko mammai, bet tā tikai virspusēji, jo, manuprāt, viņi to lietu īsti neizpratīs. Un nav vērts viņu iedzīt stresā par vēl vienu lietu, jo, kad pateicu, ka esmu biseksuāla, [mammas atbilde] bija – tu neko nesaproti, tu esi par jaunu."
Līdzīgi ir ar tēti. "Bija autoostā piestājuši Šlesera autobusi "Par dabisku ģimeni". Es teicu: ārprāts, ko tas Šlesers dara? Viņš teica: bet kā, normāla ģimene uz autobusa, un vai tad ir jāreklamē visi tie geji un lesbietes. Es teicu: jā, tas ļautu cilvēkiem justies, saprast, ka viņi ir normāli, tādiem pašiem cilvēkiem kā es, kas bija neziņā. Un viņš teica: dabas kļūdas nevajag reklamēt. Pagriezos pret viņu un pateicu: tad tava meita laikam ir dabas kļūda? Viņš sāka penteri, ka esmu par jaunu, neko nesaprotu, vēl paaugšos un tad dzīvē visu sapratīšu," atceras "Maya".
