Majors Mareks Savickis dienē vai, pat varētu teikt, kalpo NBS Nodrošinājuma pavēlniecībā. Kapelāna pienākums ir būt pieejamam karavīriem, sniedzot garīgo atbalstu. Tāpat viņu ģimenes locekļiem, arī gadījumos, ja bijis kāds traģisks notikums.
"Karavīrs pēc sava aicinājuma ir tas, kurš... Jau dodot zvērestu, ir vārdi "netaupot spēkus, veselību un, ja vajadzīgs, arī dzīvību, aizsargāt Latvijas valsti, tās neatkarību". Līdz ar to mēs arī dzīvojam ar tādu domu, ka tas ir mūsu pienākums," saka Savickis.
Katru gadu Kadagā piemin kritušos karavīrus. "Tur tiek aicināti arī radinieki. Tur ir svētbrīdis, pēc tam arī izvade pie pieminekļa, kas ir bāzē. Tur šis atbalsts tiek sniegts. Tāpat arī katru gadu tiek braukts pie karavīru tuviniekiem, kā arī tiek apmeklētas kritušo karavīru apbedīšanas vietas," pastāstīja kapelāns.
"Dažkārt nevajag vārdus. Tu esi atbraucis, ja šie radinieki atļauj, tu to jūti, tu vienkārši viņu apkamp. Viņš jūt šo atbalstu, tad tas cilvēks atveras sarunai. Ja ir vajadzīgs, mēs arī praktiski kaut ko palīdzam. Braucot atpakaļ no šādām vizītēm, es pasakos Dievam, ka esmu varējis kaut nedaudz stiprināt šo cilvēku šādā situācijā. Un tā diena nav veltīga," sacīja Savickis.
Viņa skatījumā kapelāni ir Dieva instruments, kas stiprina karavīru. Savukārt viņam pašam garīgo atbalstu sniedz Dievs.
"Kad ir grūti, es jūtu, piemēram, gaidāma grūtāka saruna, īpaši, kad bijis kāds traģisks notikums, es tā arī saku: Jēzu, stiprini mani, lai es varu stiprināt citus. Pavadot laiku gan lūgšanā, gan pārdomās, pēc tam tajā sarunā tu jūti, ka pareizi vārdi atrodas. Pēc tam ir iekšējs gandarījums, ka tu esi varējis stiprināt," pauda Savickis.
Runājot par izaicinājumiem darbā, kapelāns atzina, ka galvenās grūtības izpaužas kā kopējā sabiedrības neticība, paļaujoties uz viltus ziņām, rakstot nievājošus komentārus sociālajos medijos. Savickis piesauc patriotismu:
"Patriotisms ir mīlestības izpausme pret savu zemi, uz vietu, kur esmu piedzimis. Tā ir mīlestība pret Latviju.
Tā izpaužas ļoti konkrētos veidos. Pirmkārt, nenosodot kaut kādus procesus, kas varbūt nav saprotami uzreiz gan politikā, gan arī izaicinājumos, kas mums ir bijuši iepriekšējos gados, teiksim, pandēmija. Otrkārt, priecājoties par labo, kas ir Latvijā."
Savukārt domājot par to, kas ir aizstāvis, kapelānam nāk prātā Brīvības piemineklis: "Tur ir goda sardze. Cik lielā mērā iedzīvotāji to vispār ir ievērojuši? Jā, mēs redzam, ka tur ļoti skaisti nomainās godasardze, ļoti skaistas formas ir, bet tur ir dziļa doma – mēs stāvam sardzē par mūsu tēvzemi, par brīvību. Mēs kā Latvijas tauta esam aicināti katrs aizstāvēt mūsu zemi no tās vietas, kur mēs esam, – vai nu tu esi karavīrs, vai Zemessardzē.
Mēs stāvam sardzē par to, lai mēs varētu kā tauta plaukt, augt, nobriest.
Un tas ir aicinājums mums katram padomāt, kā es varu aizstāvēt, esot tajā pozīcijā, kur es esmu."
