Ceļo un dalās pieredzē
Smiekli – tā ir vēl viena lieta, kas raksturo īru jaunieti. 20 gadu vecumā viņa daudziem jau kļuvusi par iedvesmas avotu. Džoana ir viena no septiņiem cilvēkiem pasaulē, kas piedzimusi ar "Tetra-amelia" sindromu – proti, bez rokām un kājām, taču dzīvi bauda pilnasinīgi.
"Es gribu kļūt par sporta žurnālisti. Esmu apsēsta ar dažādiem sporta veidiem. No invalīdu tiesību viedokļa – gribu cilvēkiem skaidrot, ko nozīmē dzīvot ar kustību traucējumiem.
Ka pret viņiem var un vajag izturēties tāpat kā pret jebkuru citu cilvēku. Ja visi tā rīkosies, būšu sasniegusi savu mērķi," uzskata Džoana.
Kopš 15 gadu vecuma Džoana ir invalīdu tiesību aktīviste, apceļo pasauli un dalās savā pieredzē. Jautāta, kad nolēmusi ceļot pa pasauli un iedvesmot citus, jauniete atzina: "Mani vecāki par mani cīnījās, vēl pirms pratu runāt. Es vienkārši esmu pārņēmusi olimpisko lāpu un turpinu viņu iesākto."
Jauniete atzīst, ka viņai ļoti patīk ceļot, iepazīt jaunas kultūras un cilvēkus. "Tā ir īsta dāvana, ka varu to darīt! Daudzi mēdz žēloties par savu darbu, bet es varu sēdēt te, piesaulītē, runāties ar jums, un tas ir mans darbs! Un man tas tā patīk! Nebraucu nekādās tūrēs, vienkārši – ja kāds atsūta e-pastu un uzaicina atbraukt, es braucu," noteica Džoana.
Arī mazliet iepazīs Rīgu
Viņa atzina, ka priecājas par iespēju tikties ar Latvijas invalīdu organizācijām un iedrošināt cilvēkus vairāk pastāvēt par sevi un savām tiesībām.
"Ļoti ceru, ka mans stāsts iedvesmos kaut vienu cilvēku. Ja tā būs, tad savu darbu būšu paveikusi! Pa vidu gribu arī mazliet iepazīt Rīgu," sacīja jauniete.
Uz Rīgu viņu uzaicinājusi jauniešu organizācija "JCI Latvija" iniciatīvas „Iedvesma” ietvaros. Džoana jau viesojusies rehabilitācijas centrā „Poga”, tikusies ar Rīgas domes, invalīdu lietu nacionālās padomes un biedrības „Apeirons” pārstāvjiem.
Bet trešdien, 8.jūnijā, ikviens interesents viņu varēs satikt kinoteātrī „Splendid Palace”, kur notiks saruna ar Džoanu un tiks rādīta dokumentālā filma par viņu. Džoana apmeklēs arī fonda „Nāc līdzās” koncertu Anglikāņu baznīcā.
Pielāgojas cilvēkiem ratiņkrēslā
Pirms Džoanas piedzimšanas viņas ģimene nebija saskārusies ar cilvēkiem ratiņkrēslā. Un pēkšņi – ratiņkrēsls pašu mājās.
"Ko iesākt? Tajā brīdī nolēmām – tā vietā, lai būvētu savu dzīvi ap Džoanu, mēs viņu ievedīsim mūsu dzīvē! Tas nozīmēja – ka mums un mūsu pārējiem bērniem saglabājas savas dzīves, un arī Džoanai ir sava," stāstīja Džoanas mamma Anna O'Riordana.
Vecāki visur ņēma Džoanu līdzi, sapazīstināja ar apkārtējiem. Daudziem tā bija pirmā tikšanās ar cilvēku ratiņkrēslā, iemesls paraudzīties uz pasauli no meitenes perspektīvas. Džoanas vecāki arī panākuši, ka mainās viņu pilsētiņa Milstrīta.
"Mēs smagi cīnījāmies. Brīžiem tā ir cīņa, kaut vai lai Džoana tiktu kādā ēkā. Lūdzām, lai ierīko rampu. Dažreiz gaidījām gadu. Taču pamazām tas ir noticis. (..)
Kad Džoanai bija divarpus gadi, mēs aizgājām uz mūsu vietējo skolu, kura tolaik nebija pieejama cilvēkiem ratiņkrēslā. Mēs teicām – Džoana nāks šajā skolā, tāpēc tai jābūt pieejamai ar ratiņkrēslu. Līdz brīdim, kad Džoana sasniedza četrarpus gadus, skola bija pielāgota un gatava viņu uzņemt," teica jaunietes mamma.
Tieši tāpat Džoanas dēļ pielāgota arī vidusskola. O'Riordani parādījuši, kā vienas ģimenes neatlaidība spēj mainīt vidi par labu arī daudziem citiem cilvēkiem ratiņkrēslā.
Galvenais – lai pozitīva attieksme
Nupat Džoana viesojusies Japānā, tagad gatava iedvesmot cilvēkus arī Latvijā.
"Katram jāatrod sava niša dzīvē, kas aizrauj. Tas var būt jebkas – sports, mediji, mūzika, dejas, aktiermeistarība. Kad atrodi šo nišu un jūties tajā labi, ir enerģija turpināt. Citiem cilvēkiem ar invaliditāti saku – ejiet ārā un atrodiet sevi pasaulē!
Apstākļi ir jāpieņem, bet galu galā – jūs esat unikālas personības, nenoliedziet sevi! Jums ir daudz ko dot apkārtējiem – kaut vai citu skatījumu uz dzīvi," noteica Džoana.
Vaicāta, kas būtu pats galvenais, ko gribētu, lai cilvēki patur prātā pēc tikšanās ar viņu, Džoana atzina: "Laikam tas, ka pozitīva attieksme ļauj pārvarēt jebkādus šķēršļus. Lai kādi būtu tavi trūkumi, nozīme ir tam, ko tu vari izdarīt. Tās ir divas manas galvenās atziņas dzīvē."
