Skaļi tikšķ sienas pulkstenis, vienā no istabām skan televizors – „Latvijas šlāgerkanāls”, istaba ir pavisam tumša, deg tikai galda lampiņa un tās gaismā Jānis loba pupas. Uz galda ir izklātas avīzes, uz tām kaudze ar melnām cūku pupu mizām, istabā stāv vairāki maisiņi ar dažādām pupiņām, arī uz galda ir pa kādai konservu bundžai, kurās sašķirotas baltās, raibās un brūnās pupas - Jānis tās vedīs uz Rīgu pārdot.
”Ir dārziņš - ir pupiņas, burkāni, ir putniņi, ir sivēntiņš kūtē,” - Jānim pensija ir 253 eiro, viņš saka, ka izdzīvot var, ja vēl pats kaut ko dara. Tādēļ Jānis ar savu mašīnu ved rudens ražu uz Rīgu. Viņam patīk braukt ar mašīnu, arī uz tuvējo veikalu viņš neiet kājām: „Es parasti braucu ar mašīnu uz Bausku. Slikta mašīna - daudz jāmaksā!”
Jānis dzīvo divstāvu dzīvokļu mājā Ozolainē, tas ir neliels ciems Vecsaules pagastā Bauskas novadā. Viņām ir trīsistabu dzīvoklis, šajā mājā viņš dzīvo kopš tās uzcelšanas.
„Es esmu viens palicis no pirmajiem, dikti pulka te apmira. Augšā bija sieva ar vīru, ne vienam, ne otram 50 nebija. Nomirst un nāk citi vietā. (..) Viss mūžs kopā ir nodzīvots, te viens otrs jauns ir atnācis no 70. gada, tas ir pulka…”
Jānis bērnību pavadījis Kurmenes pusē.
„Vai tā bija bērnība? Kāda bērnība varēja būt? Bija karš, pabeidzu skolu, nekur mani neņēma… Noziedznieks, no noziedznieku ģimenes, tāpēc, ka divi mātes brāļi bija izsūtīti uz Sibīriju.”
Jānim ir pamatskolas izglītība. Pēc kara viņš strādāja tēva mājās, tad aizgāja armijā, kur vairākus gadus dienēja radiolokācijas brigādē Kolas pussalā. Armijā bija jādien pieci gadi. Pēc armijas Jānis devās strādāt kūdras ieguves purvā par mehāniķi. Purvā vīrieši ar lāpstām raka kūdru, bēra presmašīnā, kura gatavoja kūdras ķieģeļus – 5 kilogramus smagus, tos sievietes krāmēja rindās, lai saulē žūst. Dienas norma bija izrakti un sakrāmēti 25 tūkstoši kūdras ķieģelīšu, par to maksāja 18 rubļus.
„Tas nozīmē, ka pa normu varēja nopelnīt nepilnus trīs ķieģelīšus maizes… Ja izpildīja 110% normas, tad maksāja dubultā, ja izpildīji 125% tad maksāja trīskārtīgi. Tā tāda darba izdzīšana”
Strādājot Vecsaules purvā, Jānis satika meiteni, ko apprecēja. Viņa bija viena no tām sievietēm, kas diendienā savām rokām pārcilāja tonnām kūdras ķieģelīšu.
„Viņa arī no Latgales bija atbraukusi strādāt, tā mēs iepazināmies, smuka meitene bija. Iepazināmies un apprecējāmies, toreiz jau pie meitenes negāja, ka nebija konfektes pilnas kabatas un puķes, nav jau kā tagad - kortelīts un pāris reņģītes un viss kārtībā,” atceras Jānis. Vēlāk Jānis strādāja auto transporta uzņēmumā Bauskā. Jāņa un viņa sievas ģimenē bija divi dēli.
„Viens jau vairs nebrauc, es tik braucu ciemā, abi divi ar sieviņu jauni nomira…”
Otrs dēls tagad dzīvo Vidzemes pusē, starp Cēsīm un Smilteni tur, kur sievastēva mājas.
„Nu, apkārt jau cilvēki ir, es eju un pie manis, ārā jau visi satiekas,” nosaka Jānis.
1. decembrī Jānim palika 85 gadi, lielās svinības izpalika, jo mājās vairs nav saimnieces, viņa mūžībā aizgāja maijā. Šī būs pirmā ziema, ko Jānis pavadīs viens.
