"Es esmu ļoti priecīga par saviem 85, bet ko es gribu izlūgties Dievam, lai viņš dod man vēl divus gadus un vienu dienu, kad būs teātra simtgade, vai tad viņš man nevarētu to dot," pirms pāris gadiem intervijā teica aktrise. Šī vēlēšanās ir piepildījusies. Sestdien
Nacionālā teātra simtgades koncertuzvedumā uz skatuves kāpa arī vecākā teātra aktrise – Baiba Indriksone. Dienu pirms teātra jubilejas viņa pati svinēja 87.dzimšanas dienu.
"Es nenospēlēju daudz tās lomas, kam it kā tiku gatavota, nu, tāda liriskā varone, man tā vietā bija aņečkas, katjeņkas, dašeņkas, lielo klasiku diez ko nenospēlēju, bet katram savs liktenis, un sūroties par... saka jau, ka dievs dod cilvēkam 70 gadus, tad redzat, cik dāsns viņš bijis pret mani," saka Indriksone.
Viņas pirmā pirmizrāde notika 1951. gada decembrī. Kad aktrise ienāca teātrī, grimētavā sēdēja kopā ar tādām skatuves leģendām kā Mirdza Šmithena un Anta Klints.
"Klintīte, kas man arī pedagogs bija, ar kuru visu mūžu braucām kopā uz mājām, jo viņa dzīvoja Ģertrūdes ielā, bet es Lāčplēša ielā, un es biju oficiāli sunīša Miķelīša ģērbēja – Baibiņ, apģērbiet Miķelīti," atceras Indriksone.
Esmu bijusi teātrim arī mazliet neuzticīga, smej Baiba Indriksone. Spēlējusi gan uz citu teātru skatuvēm, gan kino. Taču Nacionālais teātris vienmēr bijis un būs viņas teātris.
"Katra loma, katrs partneris ir atstājis atmiņas, daži saka – tu jau kā teātra enciklopēdija, bet es jau esmu tos daudzos gadus redzējusi, kā ienāk bērni teātrī pavisam jauniņi un pēc tam sāk sirmot," stāsta Indriksone.
Bet lielākais lepnums aktrisei ir par savu ģimeni – dēlu, mazmeitu un mazdēlu. Un nu jau vēl kādu.
"Es esmu palīdzējusi izauklēt mazmeitu, un viņas vārds arī [jau tālu] skan, un Gustiņu, un Gustiņa sieva šogad mums dāvāja Melāniju, tā ka es beidzot arī esmu vecvecmāmiņa," saka aktrise.
"Mēs visi esam kopā, liekas ka visi ir priecīgi, jo 100 gadi, tas taču ir liels periods, lai publika arī turpmāk mūs mīlētu tāpat kā tagad," novēl Baiba Indriksone.
