“Laika man, cik tik uziet. Es jau skumstu pēc koncertiem, skumstu pēc cilvēkiem, pēc skatītājiem, pēc tās enerģijas, bet, ja tas nav atļauts šobrīd, tad es taču neiešu sēdēt skumt kaut kur stūrītī un gaidīt to brīdi, jo mēs jau nezinām, kad tas brīdis pienāks,” saka Auzāns.
“Mūzikā es ik pa laikam uztaisu kādu aranžējumu. Man te tāda forša sadarbība ir ar Norvēģijas latviešiem. [..] Man gan nav pagaidām šajā mājā studija vēl pabeigta. Vieta ir ieplānota, es te tā kāpņu telpā esmu iekārtojies, bet strādāt var. Tā kā es tā galīgi no mūzikas prom neesmu aizgājis,” stāsta Auzāns.
“Pats galvenais ir justies laimīgam, un tā sajūta ir. Un, tas ir, principā, pats galvenais – es jūtos laimīgs.
Šodien es jūtos dubultā laimīgs, jo mums bija mēģinājums – ievērojot visus nosacījumus – ārā. Tika iznesta tumbiņa ārā, tika pieslēgts viss ārā, svaigā gaisā, mēs padziedājām. Lai gan auksti bija, bet tā sajūta tomēr bija forša,” atzīst mūziķis.
Atis Auzāns ir mūziķis ar “zelta” rokām. Pirms pāris gadiem viņš apņēmās uzbūvēt pats sev māju un uzsāka celtniecību. Tagad, kamēr nenotiek koncerti, ir laiks tai pievērsties simtprocentīgi. Kādam varētu likties kā joks – ko tur ākstīties, pieaicini taču profiņus un miers.
“Tā kā darba nav un, respektīvi, naudu tu nenopelni, bet tev to lietu vajag vai gribas, tad šobrīd es esmu nonācis pie tā, ka, ja iespringst un izpēta, kā tas viss process notiek, var uztaisīt pats. Un īstenībā ļoti daudzas lietas var uztaisīt pats!” uzsver Auzāns.
“Ir lietas arī mājas būvniecībā, ko es nesaprotu, nezinu – elektrība, santehnika. Es nemaz tur nelienu klāt un neņemos, es ņemu speciālistu, lai pēc tam nav brīnumu, lietojot to visu.
Tad, kad es to visu tehnoloģiju sapratu, tā pamatīgi sapratu, kā tas viss notiek, tad, protams, pieaicinot arī kādu speciālistu, bet lielāko tiesu viss tika darīts savām rokām,” stāsta Auzāns.
Piemēram, viņš pats uztaisīja galdu. Viņam bija iespēja iegādāties materiālus, un, izpētot procesu, mūziķis ierīkoja sev darba vietu un ķērās klāt – ņēma darbarīkus un istabas vidū sāka zāģēt.
“Nedēļu katru dienu es tā cēlos, gāju kā uz darbu – uz šejieni, un es taisīju to galdu. Man liekas, tīri labi sanāca,” spriež Auzāns.
“Ir septiņas stundas pulēts ar slīpmašīnu… Pēc tam visādi brīnumi bija ar eļļošanu, jo man visi darbi, ko es daru, ir pirmo reizi. Rasējumu es uzzīmēju pats. Puikām istabā arī ir skapis, es nopirku finiera atgriezumus, kas maksāja kā finiera atgriezumi, un mēs uzbūvējām plauktu, kuru šobrīd nokrāsos,” stāsta Auzāns. “Kāpnes, piemēram, uz otro stāvu [..] ir kā kāpnes, kā plaukti, kā skapis.”
Izdevīgi, par malkas cenu Atis iegādājies materiālus parketam, kas prasīja atjaunošanu. No tā izdevās uztaisīt gan plauktus, gan arī ieklāt pāris istabās parketa grīdu.
“Tad, kad tev ir mērķis, kas ir jāizdara, tad ir arī citi varianti, nevis paņemt nopirkt skaistāko, dārgāko veikalā, vai paņemt meistarus – ir alternatīvas,” spriež mūziķis.
“Tā kā šobrīd tās naudas nav tik daudz, cik gribētos, tās alternatīvas ir tās, kas palīdz neapstāties,” viņš skaidro.
“Nav gluži tā, ka es pirmo reizi paņēmu rokās zāģi un cirvi… tas jau bērnībā man baigi patika pie tēta galdniecības darbnīcā. [..] kaut kādas lietas es tur darīju, man patika ar rokām strādāt,” atklāj Auzāns.
Vienas dienas laikā tika uzzīmētas arī šūpoles, un nākamajā dienā tās kopā ar kaimiņu jau uzbūvētas un uzliktas.
“Es uzzīmēju loģiski un pareizi, pats uztaisīju nepareizi, un pēc tam nācās palabot,” atzīst Auzāns.
Nu jau Atim daudzi prasa padomu – šķūņu, māju, pirtiņu celtniecībā, un viņš arī atsaucīgi konsultē, taču tas nav viss.
“Man prasa kaut kādas lietas uzprojektēt šobrīd, un tad es uzzīmēju, aizsūtu. Kaimiņam palīdzēju uzzīmēt terasi. Faktiski tas mans uzzīmētais jau ir realizēts dzīvē tagad,” lepojas Atis Auzāns.
“Ja man kāds prasīs kaut ko uztaisīt un man par to samaksās – es ar prieku izdarīšu un saņemšu naudiņu, un iztērēšu kaut kādai vajadzīgajai lietai šeit, mājās, bet tā kā pilnīgi pārsviesties uz citu profesiju es neesmu gatavs,” viņš atzīst.
“Es varētu it kā mainīt savu profilu un iet strādāt par celtnieku, par galdnieku, atņemt kādam celtniekam darbu varbūt, bet es esmu mūziķis tomēr un, neskatoties uz to, ka man pietrūkst tās mūzikas, pietrūkst skatuves šobrīd, es labāk gaidīšu to brīdi, kad es atkal varēšu uzstāties un pelnīt naudu ar to, ar ko es visu dzīvi esmu pelnījis naudu,” saka Auzāns.
Tikmēr ir laiks pabeigt šīs mājas būvniecību, kā arī – uztaisīt mazu, saliekamu koka pirtiņu, kas jau ir iesākta.
