Bāgante jau bērnībā vēlējusies kļūt par ārsti vai skolotāju. Tagad viņa ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas nodaļas virsārste un vienlaikus apmāca arī jaunos studentus.
“Man ģimenē neviens nav ārsts. Mamma bija pārsteigta, ka izdomāju uz ārstiem iet. Viņa ir tāda, kura, ieraugot asinis, ģībst. Viņai tas bija pārsteigums,” sacīja ķirurģe.
Arī pati Bāgante studiju laikā ir operāciju zālē noģībusi. Tagad gan šādu problēmu vairs nav. Mutes, sejas un žokļu ķirurģijā jaunā ārste nonākusi aiz pārpratuma. Studējot Latvijas Universitātē, nodarbības šajā jomā neesot bijušas. Kādā dienā kopā ar kursa biedrēm devusies uz mācībām Onkoloģijas centrā. Pasniedzējs kavējies, un māsiņa jaunās censoņas ielaidusi studentu telpā.
“Beigās ienāk viens ārsts un saka, nāciet visas līdzi. Aizejam viņam līdzi uz pieņemšanu poliklīnikā. Nāk pacienti ar ādas veidojumiem, un mums tieši bija tēma par ādas audzējiem. Nākamajā dienā tas pats. Viņš uz vietas taisīja mazas operācijas. Kurš man nāks palīdzēt asistēt? Tā kā man gribējās iet uz ķirurģiju, tad gāju asistēt,” skaidroja Bāgante.
Tikai vēlāk atklājās, ka jaunās studentes kļūdas pēc nonākušas pie ārsta, kurš gaidījis studentus no Rīgas Stradiņa universitātes.
Tagad ārste būs mūžam pateicīga par šo pārpratumu, jo atradusi profesiju, kurā jūtas patiesi laimīga.
Sejas un žokļu ķirurģijas nodaļas māsa Evija Melbārde par kolēģi atzīmēja: “Daktere Bāgante ir viena no jaunajiem dakteriem, kas pie mums strādā. Viņa vairāk nodarbojas, kas viņai arī ir vairāk sirdsdarbs, ar šķeltņu operācijām bērniem. Tās ir unikālas, Latvijā tās veic tikai pie mums.”
Savukārt sejas un žokļu ķirurģe Ina Freimane norādīja: “Neskatoties uz to, ka mums ir diezgan liela gadu starpība, mums ir ideāla sapratne. Viņa ir ļoti laba kolēģe, ļoti atsaucīga. Uz viņu vienmēr var paļauties un var konsultēties pirms dažādām operācijām. Mēs kopā operējam, un tāpēc operācijas noris samērā ātri un viegli. Mums ir viss pilnīgi saskaņots. Zinām, kuru instrumentu kura ņems, ko padot un kā ātrāk pabeigt operāciju.”
Covid-19 pandēmijas laikā dakteres darbs nedaudz mainījās. Pirmkārt, samazinājās darbinieku skaits, jo daļa tika nosūtīt strādāt ar Covid-19 pacientiem. Līdz ar to tika samazināts arī gultasvietu skaits. Viņai kā ārstei nebija iespējas nenākt uz darbu un strādāt attālināti.
“Mums jau akūtā pacientu plūsma netika samazināta. Akūts ir akūts, mums viss tāpat notika. Ja bija Covid-19 pozitīvs pacients, tad bija jāģērbjas tērpā un jāoperē,” atklāja Bāgante.
“Ķirurģijā man patīk, ka tu to izdari un tu praktiski esi izārstējis. Ja ir terapija, medikamentozā ārstēšana, tad jāgaida daudz ilgāk, kamēr pacients atveseļojas. Šeit ir kāds lūzums, saskrūvē un viss ir stabils. Man patīk viss mans darbs. Man patīk arī studentus mācīt. Man patīk operēt. Man patīk bērnus operēt.
Vislielākais gandarījums ir tad, ja pacients ir apmierināts, viņš ir vesels.
Lielākais gandarījums ir, ka tu palīdzi cilvēkiem,” atzina ķirurģe.
Dakterei Bāgantei darbs reizē ir arī hobijs, tāpēc viņa uz darbu katru dienu nāk ar prieku, neskatoties uz pandēmiju vai parastiem darba apstākļiem.