Ruķere Latvijas Radio stāstīja, ka arī pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā Krimūnu pagastā jau dzīvoja ukraiņi, kuri strādāja uzņēmumā "Dobeles dzirnavnieks". Tagad viņiem pievienojušies ģimenes locekļi un citi kara bēgļi.
"Savulaik ukraiņi brauca uz Latviju piepelnīties, tādēļ vietējais uzņēmējs Edgars Vinciuns vēlējās šo hosteli uztaisīt. Finālā sanāca tā, ka uztaisījām ne tikai viņiem, bet visiem pārējiem. Bet iedomājieties, to mēnesi pats nezināja, vai no valsts būs kāds pabalsts. Saprotiet, cik maksā ūdens, cik maksā elektrība," viņa sacīja, norādot, ka grib paslavēt arī Tautas nama vadītāju Kristīni Ļaksu, ar kuru ar personīgajām automašīnām veda cilvēkus kārtot dokumentus.
Sieviete stāstīja, ka bēgļiem no Ukrainas palīdzējuši daudzi Krimūnu pagasta iedzīvotāji. "Manas bērnudārza meitenes tajā pirmajā mirklī katra nesa kaut ko – gan cukuru, gan sāli, jo sākumā jau nebija nekā. Trīs nedēļas, kamēr mēs nokārtojām dokumentāciju, – nav ne naudas, ne ēdamā. Mums deva, veda, nesa.
Es biju pārlaimīga no tās labestības, cik daudz mums Latvijā dāsnu un labu cilvēku.
Un joprojām ir, man daudz telefona numuru ir, es varu piezvanīt, un man uzreiz atvedīs to, ko mums vajag," viņā skaidroja.
Liela daļa no Ukrainas sievietēm Dobeles pusē jau arī atradušas darbu. "Strādā tepat skaistumsalonā, strādā arī "Nākotnes" gaļas pārstrādes uzņēmumā. Strādā arī Zaļenieku kokaudzētavā, "Tērvetes" alus darītavā viena meitene," atklāja Ruķere.
Viņa arī pastāstīja, ka visur, kur bēgles no Ukrainas strādā, viņu darbadevēji ir ļoti priecīgi. "Viņas ir tik tiešām strādīgas sievietes. Ja pie mums nebūtu darba, viņas arī nebūtu dabūjušas darbu. Bet tiem, kam nav darbs, viņiem, man šķiet, arī nekad nebūs, jo strādāt negrib."
Ikdienu līdzās cilvēkiem no Ukrainas Ruķere raksturoja kā būšanu lielā ģimenē.
Viņa arī teica, ka pat puspiecos no rīta var saņemt no kāda zvanu. Piemēram, sievai kļuvis slikti, jāsauc neatliekamā palīdzība.
Vaicāta, kādēļ tik aktīvi iesaistījusies Ukrainas bēgļu uzņemšanā, viņa skaidroja, ka vienkārši ir daudz enerģijas. "Es aktīvi arī spēlēju galda tenisu, četrus gadus volejbolu. Cik nu mācēju, centos palīdzēt tiem, kas grib iemācīties. Es spēlēju mūsu Krimūnu amatieru teātrī, mums tikko bija pirmizrāde, Ērika Hānberga luga "Pirmā grēka līcis". Man ir enerģijas daudz. Lai nu kā, bet uz to teātri eju, citā vidē, spēlē savu lomu, esi kaut kur citur. Es braucu makšķerēt, pie dabas. Daba dziedina, daba dod spēku," viņa sacīja.
Sieviete arī atzina, ka pašai nav nekādas saistības ar Ukrainu, bet viņa pieļauj – grib palīdzēt tāpēc, ka pašai bērnība nav bijusi rožaina un skaista, bet allaž ir bijuši blakus tiešām labi cilvēki. "Tie labie cilvēki mani ir izveidojuši tādu, kāda es pašreiz esmu. Un tas ir mans pienākums – šo labumu, ko esmu saņēmusi, atdot citiem, jo – ko nevar nopirkt? Mīlestību, veselību un sirdsapziņu. Tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka nevajag palīdzēt, es teikšu tā – tad varbūt nevajadzēja piekrist un sākt palīdzēt, jo esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinājām. Mēs nevaram vienkārši pateikt – tagad dzīvojiet, kā gribat! – " viņa atzina.
Andai Ruķerei no Dobeles novada Krimūnu pagasta ir trīs lieli bērni un mazdēls, un viņa smejas, ka vēl nav gatava sēdēt mājās un adīt zeķes.
