“Mums ir sava pērle, tā ir mūsu zaļā karotīte, mūsu vērtība un tas netiek skaidrots!” Inga Jaunzare izved un iepazīstina ar Kingstonu, pēdējo Kru-Kru tipa ērzeli Latvijā.
“Šķirnes vēsture ir ļoti sena,” stāsta zirgaudzētāja. “Tā radās pirms pāris gadsimtiem, no vietējā meža tarpāna, kuru uzlaboja ar Oldenburgas, Holšteinas, Hanoveras šķirnes zirgiem, kas skaitās radniecīgās līnijas. Viens no viņiem bija arī Kur - Kru tipa ērzelis, kura līniju Kingstons pārstāv. No Kur-Kru nāca slavenā Kaisa, kuras meita bija Tekla, savukārt Teklas dēls bija republikas čempions Fināls.”
Uz ballēm – ar zirgu!
Izrādās, zirgu radu raksti nav mazāk sarežģīti kā ģimenes dzimtas koks. Bet Inga ar zirgiem “saslima” jau bērnībā.
“Es biju maza meitene, kas lēkāja ar slotu starp kājām. Tad man bija slēpju nūjas, kam pietrākalēju klāt astes. Manam tēvam palika mani žēl. Un viņš nopirka man divus zirgus.
Mums pie mājas bija 1200 kvadrātmetri zemes, un man bija divi zirgi. Citiem bērniem bija suņi un kaķi, man – zirgi,” stāsta Inga
Ar savu tagadējo pieredzi Inga saka, ka viss, ko viņa darīja tolaik, nebija pareizi. Arī tas, ka zirgam mugurā uzsēdās tad, kad zirgam bija divi gadi. Izrādās, tas ir daudz par agru.
“Ķēvi sauca Getlīna un zirgu - Favorīts. Getlīnītei bija divi gadi, kad viņai uzsēdās mugurā, bet Latvijas braucamās šķirnes zirgiem vispār nevar līdz trīs ar pusi gadiem virsū kāpt,” stāsta Inga.
Dažas atmiņas tagad šķiet neticamas. Piemēram, Inga savus zirgus katru dienu veda pastaigāties uz netālo pludmali.
“Kā citi ar sunīšiem pa jūru varēja staigāt, tā es ar zirgiem. Un tad jau nāca trakie tīņu gadi. Un es, bez sedliem, visur jāju ar zirgu, matiem plīvojot. Arī uz ballēm, jā,” atceras Inga.
Labas asinis
Tieši cilts darba speciāliste Ingai norādījusi, ka viņas zirgiem ir labas asinis. “Bija Zirgaudzētāju biedrībā tāda leģendāra Pērle Strauta, viņa man teica - klausies, tev labas asinis. Inga, tu nevari bojāt tādu materiālu. Ja? Kas tas par materiālu?”
Tikai pamazām Inga sapratusi, ka zirgos riņķo Latvijas braucamā tipa šķirnes asinis un šo zirgu paliek aizvien mazāk. Un Inga nopietni pievērsās ciltsdarbam.
“Tieši tādēļ, ka man patīk tās rakstura iezīmes, es viņus selekcionēju. Vai ne? Kafa?” Inga papliķē zirga kaklu.
“Ļoti patīk šo zirgu patiesais raksturs. Tā viņu daba. Ar viņiem var labi draudzēties,” saka Inga.
Nekāds kumeliņu bums gan “Kroņos” nav un nekad arī nebūs.
“Grūsnība ilgst vienpadsmit mēnešus, es saudzēju zirgus, ļauju atkopties, skatos, kāds ir zirgu tirgus. Kamēr tas kumeļš izaug, paiet četri gadi. Par peļņu nerunāsim. Es saku, ka tā ir ļoti dārga slimība vai dārgs hobijs,” atzīst saimniece.
Zirga cena varot būt no 800 līdz 1500 eiro. Taču paiet gadi, kamēr zirgs ir gatavs sportam vai citam darbam.
“Viņi vēlu nobriest, tikai sešos gados ir izauguši, lai varētu pilnvērtīgi sākt strādāt. Tad viņi ir gatavi darbam un lielai dzīvei. Līdz tam bauda pie mums bezrūpību,” stāsta Inga.
“Viņi ir tik universāli pielietojami. Var lēkt, ar viņiem var jāt iejādi, braukt mežā pēc malkas, izmantot reitterapijā. Un šīs šķirnes zirgi ir fantastiski labi draugi un kompanjoni.”
Inga uzskata, ka šī šķirne par maz tiek godāta. “Mums ir sava pērle! Tas netiek skandēts! Mums ir ar to jālepojas!”
Vītiņvelna nedarbi
Apkaimē ganības izpletušās 17 hektāru platībā. Pagājušajā ziemā vairāki jaunie zirgi laukā pavadīja visu ziemu. “Mūs gan sauca par slepkavām,” Inga smejas. “Bet tur bija siltais ūdens. Siens. Viņi perfekti jutās!”
Apkaime, kurā zirgi ganās, ir vēsturiska un nostāstiem bagāta. Viena no teikām stāsta par vācu baronu, kurš nolēmis šeit celt sev muižu. Taču netālā dīķī dzīvojis Vītiņvelns, un barons ar velnu sagājuši ragos. Cik daudz barons pa dienu uzcēlis, tik velns pa nakti nojaucis. Tāds bezgalīgs riņķa dancis. Gandrīz kā Ingai ar zirgiem.
To vislabāk apliecina arī kāds notikums pirms sešiem gadiem. Inga atceras: “Es aizbraucu pirkt zirgu. Un man iepatikās nevis tā ķēve, pēc kuras braucu, bet cita. Es vienkārši iemīlējos Aigā. Un pārdevējs saka – labi, bet man tai ir pircējs. Ja tu viņu gribi, tev jāpērk visas četras. Man tad bija Getlīnīte jau mūža maizē. Un sajūta, ka viss... pietiek. Visu es likvidēšu.
Bet braucu pakaļ vienai. Un atkūlos mājās ar četrām. Un nekad to neesmu nožēlojusi! Tas laikam arī visu pasaka!”
