«Mūsu cilvēks» Minskā: Saprotu, no kā baidās Latvija

“Mēs ceram uz labāko. Tomēr, ja viss beigsies slikti, tos, kuri publiski protestējuši pret Lukašenko, vajās,” sarunā ar LSM.lv savu vēlmi palikt anonīmai skaidro Baltkrievijas pilsone (viņas vārds LSM.lv redakcijai ir zināms). Viņa vairākus gadus mācījusies Latvijā un šeit strādājusi informācijas tehnoloģiju nozarē, bet pandēmijas laikā atgriezusies Minskā pie vecākiem.

Kāpēc nolēmāt atgriezties dzimtenē?

Atgriezos uz pandēmijas laiku – nolēmu, ka labāk būt kopā ar ģimeni. Un tieši šajā laikā, kopš pavasara, šeit sāka pieaugt liela neapmierinātība ar varu. Kovids to ļoti spēcīgi katalizēja.

Visi tie stāsti, kad Lukašenko sākumā teica, ka vīrusa nav, bet pēc tam – ka no vīrusa kāds miris, jo bijis resns?

Jā, cilvēki redzēja šo necieņu. Pie mums daudzi netic, ka oficiālā statistika par mirstību ar vīrusu atbilst realitātei. Privātās sarunās ar mediķiem mēs dzirdam, ka viņi “uz augšu” sniedz reālo statistiku, taču jautājums ir par to, kā tas pēc tam nonāk līdz iedzīvotājiem. Un Lukašenko izteikumi tādā garā kā “ak, šie kovidieši”. Turklāt viņu bija daudz vairāk nekā 60 tūkstoši (Pēc jaunākajiem datiem, inficēšanās ar koronavīrusu skaits Baltkrievijā pārsniedzis 69 tūkstošus, ar vīrusa izraisīto slimību Covid-19 valstī miruši 610 cilvēki). Un, kad televīzijā stāsta, ka tā ir psihoze un nav patiesība, tas izraisa neapmierinātību. Pēc tam aktivizējās tik daudz cilvēku. 

Baltkrievi Latvijā

Latvijā dzīvojošo Baltkrievijas pilsoņu skaits ik gadu pieaug par apmēram 300, liecina Pilsonības un migrācijas departamenta dati. Šā gada sākumā viņu bija 3850. Kas tie par cilvēkiem, kāpēc viņi pārceļas dzīvot un strādāt uz Latviju un vai domā par atgriešanos dzimtenē? Lasi!

Piemēram, agrāk es piedalījos 25. marta atzīmēšanā. Tā ir Baltkrievijas Tautas Republikas dibināšanas diena, kuru vara neatzīst un uzskata par tādu kā “opozīcijas datumu”. Parasti tad pulcējās nedaudz cilvēku. Tika uzskatīts, ka tie ir tādi radikālie nacionālisti, un tas neatbilda vidējā baltkrieva pasaules uzskatam, kurš teica – mums valdība ne īpaši patīk, taču alternatīva ir pārāk radikāla. Tomēr, kad pēdējās vēlēšanās parādījās zināmi kandidāti, cilvēki ar labu reputāciju, kuru darba kārtības pamatā nebija nacionālisms, tas radīja atsaucību cilvēku sirdīs. Bet pēdējā laikā pie mums jebkura komunikācija no varas puses jau tika uztverta kā meli. Jo vairāk bija varas paziņojumu, jo lielāka bija neapmierinātība. Galu galā valsts izgāja ielās.

Pirms gadiem desmit tika uzskatīts, ka jaunatne ir pret Lukašenko, bet cilvēki gados, kuri ir par stabilitāti un kuriem ir nostalģija pēc Padomju Savienības, ir par viņu. Vai tagad tā nav? 

Ja godīgi, savā saskarsmes lokā nezinu nevienu, kurš šajās vēlēšanās būtu atbalstījis Lukašenko. Līdz šim pat manā ģimenē bija šis paaudžu konflikts – vectētiņš un vecmāmiņa par [Lukašenko], mazbērni – pret. Tagad tā vairs nav – vecmāmiņa katru rītu zvana, jautā – kas noticis, saprotot, ka televīzijā un radio stāsta vienu, bet viņa redz ko citu. Pa televizoru teica, ka Lukašenko ir vairāk nekā 80% balsu, bet visas vecmāmiņas draudzenes viņas ciematā saka, ka balsojušas par Tihanovsku. Domāju, ka tā noticis daudzās baltkrievu ģimenēs – mazbērni sāka pārliecināt savus vectētiņus un vecmāmiņas, lai tie nobalsotu par viņu nākotni. Es patiešām neredzu būtiskas sabiedrības grupas, kas pašlaik ir par Lukašenko.

Attēlā: Jauni cilvēki piedalās opozīcijas atbalstītāju mītiņā Minskā. 16.08.2020.

Uz ko cerat? Ka armija un milicija pārtrauks pakļauties diktatoram? 

Jā, arī uz to. Vai arī uz elites šķelšanos, kad viņa padotie negribēs būt daļa no šī visa. Pirms dažām dienām viens no galvenajiem televīzijas žurnālistiem – pie mums to sauc par “pirmā pūlu”, kurā ir visi tie plašsaziņas līdzekļu pārstāvji, kam ir tiešs kontakts ar Lukašenko – aizgāja no darba. Es ceru, ka aizies arī citi viņa kolēģi, ceru uz miliciju, uz militārpersonām. Internetā ir daudz video, kuros redzams, kā bijušie spēka struktūru darbinieki izmet savus mundierus, Tomēr problēma ir tāda, ka

vienkārši uz ielas protestējošam cilvēkam [draud] piecpadsmit diennakšu [administratīvais arests], taču, ja esi spēka struktūru pārstāvis, kas veic [dienesta pienākumus], un atsakies izpildīt pavēles, tas ir cits pants, par to var draudēt gadiem ilgs [ieslodzījums] cietumā.

Tāpēc, kad redzat, kad kādā pilsētā atsevišķi omonieši atsakās izklīdināt cilvēkus, tā ir ārkārtīgi drosmīga rīcība. 

Vai protestos kaut kādā veidā ir arī Krievijas faktors?

Daudzi mūs salīdzina ar Ukrainu, ar Maidanu, taču tie ir divi pilnīgi dažādi stāsti. Šeit pašlaik nav ģeopolitiskas ievirzes. Nekādas. Visi šie protesti nav ne pret, ne par Krieviju. Tāpat kā tie nav ne antieiropeiski, ne proeiropeiski. Tādas darba kārtības nav. Viss, ko cilvēki grib… Viņi ir nikni, jo viņiem tika nozagtas vēlēšanas.

Putins apsveica Lukašenko viens no pirmajiem, vēl pirms tam, kad pie mums paziņoja oficiālos galīgos rezultātus. Es tā saprotu, ka oficiālā Krievija viņu atbalsta. Un – man tagad pat ir mazliet bail to teikt – nedod, Dievs, Lukašenko tagad lūgs palīdzību Krievijai. Tomēr no cilvēku puses neredzu pilnīgi nekādu pret Krieviju vērstu noskaņojumu. Baltkrieviem nav tādas pretstāves, gluži otrādi, mēs visi runājam krieviski. (Par to, ka Krievija ir gatava sniegt vispusīgu palīdzību pēc pirmā pieprasījuma, Aleksandrs Lukašenko paziņoja sestdien pēc telefonsarunas ar Vladimiru Putinu – S.P.)

Runājot par stāvokli piektdien un salīdzinot to ar situāciju [pagājušās] nedēļas sākumā – vai redzat pārmaiņas uz labu, vai arī viss sliecas uz negatīvo scenāriju? Runā, ka Lukašenko taktika ir nogaidīt, kamēr protesti izsīkst.

Redzu, ka ir pārmaiņas viennozīmīgi uz labo pusi. Tagad notiek mierīgi protesti, tas sākās ar sievietēm, kas [Minskā] pulcējās, ģērbušās baltā, ar ziediem, pret vardarbību. Viņas atbalstīja tūkstošiem sieviešu citās pilsētās. Es redzu, ka cilvēkiem sāk zust bailes. Minskā tieši šodien (piektdien – S.P.) ir svētku izjūta - ej kopā ar draudzenēm baltā vai sarkanā kleitā, vai ar baltu rokassprādzi, māj ar ziediem, tev māj nepazīstami cilvēki, pateicas, mašīnas signalizē…

Tērpušās baltās drēbēs, pret vardarbību Baltkrievijā protestē arī sievietes Rumānijas galvaspilsētā Bukarestē. 16.08.2020.

Tajā pašā laikā… Pie Okrestinas, kur atrodas aizturētie, ir pavisam cita situācija. Lielākā daļa vēl nav atbrīvoti, bet aizturēti tika vairāk nekā seši tūkstoši… Un tie, kuri iznāca, tik tikko gāja, bija ar acīmredzamām piekaušanas pēdām, kādu uzreiz aizveda ātrā palīdzība.

Attēlā: Sieviete tur rokās fotogrāfiju ar protestētāju, kurš pret Lukašenko vērstā mītiņa laikā cietis no policistu vardarbības. Minska, 15.08.2020.

Protesti neizsīkst, tas ir viennozīmīgi, man liekas, ka cilvēki iziet ielās aktīvāk, ar ģimenēm un bērniem. Šodien (piektdien – S.P.) pie Nacionālā teātra Minskā pie protestētājiem iznāca bijušais kultūras ministrs un savā runā teica, ka viņam ir liels kauns par to, kas notiek.

Ceru, ka cilvēku spiediens liks pašreizējām amatpersonām pāriet viņu pusē. Daudzi blogeri tagad to salīdzina ar mierīgo protestu vēsturi Armēnijā, raksta, ko mēs varam mācīties.

Kā jūs vērtējat pirmajās dienās pēc vēlēšanām izskanējušos Latvijas ministru paziņojumus, ka Eiropas sankcijas nav vēlamas, jo tās pamudinās Lukašenko tuvināties Krievijai, vai arī ka mums ir svarīga stabilitāte pie robežām, citādi būs kā ar Ukrainu…

Padzīvojusi Latvijā, saprotu, ka jebkuras valsts rūpes – tie ir savi pilsoņi un savas intereses, tās būs pirmajā vietā. Tāpēc nenosodu, ka Latvijas valdība rūpējas par to, lai uz robežas būtu labi, bez, hipotētiski pieļausim, Krievijas un “Krimas varianta”. Protams, Latvijā no tā baidās.

Manuprāt, Eiropas Savienība ir principā ieinteresēta kaut kādā mierīgā “buferzonā”. No otras puses, es pilnībā atbalstu morālo aspektu – vai cilvēkiem Latvijā pirms gadiem trīsdesmit patiktu, ja Eiropa tāpat skatītos uz jautājumu par Latvijas izstāšanos no PSRS? Domāju, ka nepatiktu.

No trešās puses, es saprotu, ka Latvija nevar kontrolēt, kā šī situācija attīstīsies. Skaidrs, ka visi būtu ieinteresēti brīvā, demokrātiskā un neatkarīgā Baltkrievijā. Un par to mēs pašlaik cīnāmies.

Taču, ja Latvijas valdība kādā brīdī pateiks, ka tai pirmajā vietā ir savu pilsoņu intereses, - nu, ko lai dara…

Kad jūs dzīvojāt Latvijā, vai jums šeit bija kaut kas nepierasts salīdzinājumā ar Baltkrieviju?

Domāju, kā kaimiņi esam diezgan līdzīgi cilvēciskā līmenī. Asus kontrastus neizjūtu. Tomēr, protams, ir nianses. Īpaši tagad, kad atceros, ka Latvijā, ja nepārkāp likumus, neienāk prātā baidīties no policijas. Bet šeit un īpaši tagad saproti, ka tevi var aizturēt “tukšā vietā”, pat ja neko nedari, vienkārši esi uz ielas. Un milicijai viss ir atļauts, un tiesas būs varas pusē.

Daudzi jūsu līdzpilsoņi, kuriem bija iespēja aizbraukt, ir aizbraukuši, tostarp uz Latviju. Jūs šeit ieguvāt prestižu diplomu un labu profesiju. Vai bija domas palikt Rīgā pavisam? Un kāpēc tā neiznāca? 

Es braucu uz Rīgu mērķtiecīgi – mācīties konkrētā augstskolā. Es tam daudz gatavojos. Tomēr man nebija mērķa aizbraukt no valsts vienalga kur, lai tikai aizbēgtu no šejienes. Uzskatu, ka tā ir nepareiza pieeja. Jurija Dudja filmā par Silīcija ieleju bija baltkrievu uzņēmēji, un tajā labi pateikts – aizbraukt vajag nevis no kurienes, bet uz kurieni, ar konkrētu mērķi un plānu, bet ne vienkārši tāpēc, ka mājās viss ir slikti. Man tā bija, un sākumā, kad atbraucu [uz Rīgu], nebija domas pēc mācībām ilgi uzkavēties.

Pēc pirmā kursa sāku mācīties latviešu valodu – sākumā augstskolā, pēc tam Rīgas domes kursos. Parādījās draugu loks, galvenokārt latvieši, kuri krieviski nerunāja. Un pakāpeniski sāku redzēt Rīgu kā to vietu, kur gribu dzīvot vairākus turpmākos gadus. Pabeigusi augstskolu, mērķtiecīgi meklēju tur darbu, iemācījos latviešu valodu.. 

Mācījāties valodu, pat nedomājot palikt pavisam?

Ja katram cilvēkam ir kāds “superspēks”, tad man tās ir valodas. Es tagad runāju piecās. Mācības Latvijā bija angļu valodā, taču latvieši man apkārt runāja latviski un es neko nesapratu. Kompānijās teicu – neko nesaprotu, varbūt runāsim krieviski vai angliski? Viņi atbildēja “jā, labi” un pēc pāris vārdiem atkal pārgāja uz latviešu valodu. Es ļoti niknojos, tiešām apvainojos – domāju, ka viņi mani ignorē, tā dara speciāli, lai es nesaprastu. Taču, ja esmu šajā valstī, tad nolēmu, ka ir kauns nerunāt šajā valodā. Turklāt principā valodas man padodas viegli. Un es sāku mācīties.

Turklāt personīgā motivācija – mans draugs bija latvietis. Un latviešu valoda man bija vajadzīga darbā, visi kolēģi bija latvieši, daudzi klienti arī. Jebkura valoda – tas ir tavs aktīvs. Un mani aizskāra, kad man teica – kāpēc tu to vispār mācies, tajā runā tikai divi miljoni cilvēku. Kopumā es pat mazliet sajūsminājos par to, kāda latviešiem ir attieksme pret savu kultūru. Mums, baltkrieviem, to ir vērts pamācīties. 

Turklāt kultūras nacionālisms vidējam baltkrievam nav tuvs?

Vairākums baltkrievu – apmēram 80-90% - ikdienas dzīvē pieraduši izmatot krievu valodu. Ir ģimenes, kas ir supermalači, runā baltkrieviski, ved bērnus uz baltkrievu dārziņiem. Tomēr tādu ir mazākums.

Es runāju krieviski, mācījos krieviski, turklāt ir draugi, ar kuriem runāju baltkrieviski, un viss ir lieliski. Taču, ja tev saka – klau, tas ir slikti, ja tu runā krieviski, pāriesim uz baltkrievu valodu, – ja šis jautājums tiek saasināts kā Latvijā… Tad rodas neliels noraidījums. Tev liekas, ka tas ir par daudz. Bet, ja to dara ar kultūras starpniecību, maigi, lai tu pats gribētu runāt, tad viss notiek dabiski. Pie mums politisko darba kārtību nevar veidot, balstoties tikai nacionālistiskajā faktorā. Baltkrievi ir ļoti maigi, mēs mīlam savu kultūru, bet Padomju Savienība ir atstājusi konkrētas sekas šajā aspektā.

Man pazīstamie baltkrievi man teica šādu formulu: baltkrievs – tas ir krievs bez impēriskām ambīcijām. Plus reģionālās kultūras atšķirības, Jakubs Kolass un Maksims Tanks.

Ai, lieliski, ka jūs zināt Jakubu Kolasu un Maksimu Tanku! (Smaida.) Kādas atšķirības es redzu? Profesionālajā jomā esmu daudz kontaktējusies ar cilvēkiem no Krievijas, arī Maskavā esmu bijusi… Man liekas, ka baltkrievi ir daudz maigāki un nav tik asi saskarsmē. Vēl šķiet, ka baltkrievi ir atklātāki nekā latvieši, taču nedaudz mazāk atklāti par krieviem – kaut kur pa vidu. Un mums nepatīk konfliktēt.

Tās pašas fotogrāfijas no protestiem, kur pa ielu iet cilvēku kolonna, bet neviens neuzkāpj uz veloceliņa, vai jaunieši, kuri novilkuši apavus, lai nenosmērētu soliņu, uz kura uzkāpuši nolūkā visu labāk redzēt. Vēl es nedzirdu, ka cilvēki pie mums necenzēti lamātos. Bet Latvijā man to bija nedaudz dīvaini dzirdēt ikdienas sarunvalodā, arī runājot latviski.

Domāju, ka ļoti daudzi baltkrievi sevi nepietiekami novērtē. Mēs esam diezgan pieticīgi, un, kad mums saka, ka mēs kaut ko esam labi izdarījuši, mēs atbildam – “ai, varēja jau labāk”, apmēram tā.

Daudzi latvieši tieši to pašu saka par sevi.

Man šķiet, ka baltkrieviem ar pašnovērtējumu ir vēl sliktāk (smejas). Atbraukusi uz Rīgu un sākusi mācīties augstskolā – tajā jau sākumā, iestājoties bija stingra atlase – galu galā ieraudzīju, ka starp divdesmit labākajiem studentiem ir arī visi baltkrievi. Tad mans pašvērtējums būtiski pieauga – paskat, lielā Eiropas augstskolā es varu darīt lieliskas lietas tāpat kā citi, latvieši, un ne sliktāk. Man parādījās izpratne, ka ne vienmēr liela nozīme ir tam, no kurienes esi.

Un tāda fetiša – “aizbraukt uz Eiropu” – nebija?

Nē. Ceru – kad Baltkrievija būs brīva, par to, lai kaut kur aizbrauktu, sapņos arvien mazāk jauniešu. Agrāk par to sapņoja patiešām daudzi.

Kādi ir jūsu turpmākie plāni – vai plānojat atgriezties Rīgā vai arī pārcelties uz kādu citu valsti? 

Kad Baltkrievija kļūs brīva (smejas). Tuvākajā laikā nekur nedomāju braukt. Es šeit jūtu pārmaiņas, kā beidzot veidojas pilsoniskā sabiedrība, tā ir pamodusies, parādās pašapziņa – par to es jau sen esmu sapņojusi. Es jūtu, ka tādā laikā būt šeit, kopā ar savu ģimeni, ar tuviniekiem, ir vislielākais ieguldījums, kādu varu veikt.

Bet pēc tam? 

Tas, ka es vēl braukšu uz Eiropas Savienību, ir noteikti. Nezinu, uz cik ilgu laiku. Taču tagad gribu pielikt pūles un pārliecināties, ka te viss būs kārtībā. Nopietni par tālākajiem dzīves plāniem es nevaru domāt. Kad atrodies tādā laikā šeit, ir tāds iekšējais stāvoklis, kuru grūti izskaidrot – nav iespējams plānot tālāko dzīvi, kad katru dienu domā par to, kas ir tagad, pamosties un pārbaudi, kur ir tavi tuvinieki, vai ar viņiem viss ir kārtībā, skaties pēc mobilās lokācijas, kur tagad ir vecāki… Viņi strādā Minskas centrā, kur pirmajās dienās aizturēja cilvēkus uz ielām.

Es strādāju attālināti ar Eiropas kompānijām un fiziski varu to darīt no jebkuras valsts. Uzturēšanās atļaujas Eiropā man nav. Ar Latviju mani tagad saista tikai draugi un valoda – joprojām runāju latviski (smejas).

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti