"Es neplānoju doties kaut kur citur vai pārvākties tālāk prom no Ukrainas robežas. Jo es jūtu, ka mani tur joprojām vajag. Es varu darīt labu, palīdzēt ukraiņiem tur," stāstīja sieviete.
Pašlaik viņa savu ikdienu pavada Rumānijā, pie Ukrainas robežas, netālu no Sučavas pilsētas. Anastasija strādā brīvprātīgo darbu – ir tulks no ukraiņu valodas uz angļu valodu un otrādi. Taču līdz martam viņa dzīvoja Ukrainā, Černivcos. Aptuveni nedēļu pēc kara sākuma viņa kopā ar meitu devās bēgļu gaitās. Taču tā nav pirmā reize, kad sieviete kara dēļ pametusi savas mājas.
"Man tas viss sākās jau 2014. gadā, jo es dzīvoju Donbasā. Kad sākās karš un krievi atnāca mūs “aizsargāt”, mums bija jāpamet mājas un jādodas uz Ukrainas rietumiem, Černivciem – tā ir pilsēta tuvu Rumānijas robežai. 2022. gadā man nācās savas mājas pamest atkal un vienai ar meitu šķērsot robežu. Sākumā mēs palikām pie brīvprātīgajiem, kuri piedāvāja palikt savās mājās. Palikām tur. Un vairākas dienas biju ļoti satraukusies," stāstīja Anastasija.
Viņa skaidroja, ka satraukumu mazināja brīvprātīgā darba uzsākšana. Vienkārši neesot bijis laika domāt par to, kas notiek dzimtenē. Joprojām sieviete meklē nodarbes, kas aizpilda ikdienu tā, lai satraukumam paliek mazāk laika.
Pirmo reizi Latvijas Radio ar Anastasiju Pavloviču iepazinās aptuveni pirms mēneša Rumānijā, pie pašas Ukrainas robežas, kur viņa brīvprātīgajiem un tikko pār robežu pārnākušajiem palīdzēja komunicēt savā starpā.
"Iepriekš, pirms mēneša, bija simtiem, tūkstošiem cilvēku, kuri šķērsoja robežu. Tagad vairs nav tik daudz cilvēku. Turklāt ir cilvēki, kuri jau šobrīd dodas atpakaļ uz Ukrainu. Viņiem ir dažādi iemesli, kāpēc viņi dodas atpakaļ. Tāpēc tagad mēs vairāk strādājam bēgļu centros," skaidroja brīvprātīgā.
Tur viņa nereti palīdz sagādāt ukraiņiem humāno palīdzību, arī vedot vajadzīgās lietas uz Ukrainu. Kamēr Anastasija strādā, viņas meita mācās attālināti skolā, kas atrodas Ļvivā. Attālinātās stundas notiek kopā ar tiem skolēniem, kuri joprojām ir skolā uz vietas.
"Dažreiz viņiem ir gaisa trauksmes. Un, tā kā lielākā daļa skolotāju un skolēnu joprojām ir Ļvivā, viņi pārtrauc stundas, visi dodas uz drošām vietām. Un pēc laika atkal atgriežas, lai mācītos," stāstīja sieviete.
Savukārt Anastasijas draugs joprojām ir Ukrainā – armijā. Viņi sazinās katru dienu.
"Iepriekš viņš bija ļoti tuvu Krievijas robežai, un tas bija diezgan bīstami. Taču tagad viņi ir drošākā vietā. Viņš stāsta, ka daudzi, kuri šobrīd ir armijā, iepriekš bija parasti iedzīvotāji, kuri darīja parastus darbus. Bet šobrīd viņiem nepatīk palikt drošās vietās, viņi grib cīnīties. Viņi sūdzas par to, ka jāpaliek kaut kur drošībā, kamēr ir daudzi cilvēki, kuriem ir vajadzīga palīdzība, piemēram, Mariupolē, Donbasā," atstāstīja Anastasija.
Sieviete pati jūtas kā nebeidzamā murgā.
"Tas ir murgs, kas nekad nebeidzas. Es pamostos katru dienu un atceros, ka tā ir realitāte. Mans darbs šeit ir tulkošana no ukraiņu valodas uz angļu valodu un otrādi. Bet cilvēki vēlas ar mani sarunāties. Un, kad viņi uzzina, ka es esmu ukrainiete un arī bēgle, viņi grib sarunāties. Viņi stāsta stāstus. Un es jūtu, ka ar to man pietiek. Man nevajag vairāk stāstu," uzsvēra brīvprātīgā.
Neskatoties uz to, ziņas Anastasija lasa vairākas reizes dienā, taču šajā laikā cenšas izvairīties no pārāk detalizētiem stāstiem. Sieviete ļoti bieži domā par atgriešanos mājās, taču pagaidām saprot, ka tas nav droši, tāpēc uz priekšu neko neplāno.
"Esmu optimiste un ticu, ka kļūs labāk. Bet joprojām man ir jābūt gatavai arī sliktākajam. Bet pašlaik es nedošos tālu prom no robežas. Turpināšu palīdzēt ukraiņiem Rumānijā un Ukrainā," sacīja Anastasija.
KONTEKSTS:
24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Krievija cerēja dažu dienu laikā ieņemt Kijivu un citas lielākās Ukrainas pilsētas, taču Ukrainas bruņotie spēki izrādīja sīvu pretošanos okupantiem un Krievijai nav izdevies sasniegt savus mērķus. Krievijas okupācijas spēki turpina apšaudīt Ukrainas pilsētas, izraisot arvien lielākus upurus civiliedzīvotāju vidū.
Aprīļa sākumā starptautisko sabiedrību šokēja ziņas no Kijivas apgabala pilsētas Bučas, kur Krievijas karaspēks nežēlīgi izrēķinājies ar civiliedzīvotājiem. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis to raksturojis kā kara noziegumu un genocīdu pret ukraiņu tautu.
Ukrainu kopš karadarbības sākuma pametuši jau ap 5 miljoniem bēgļu.
Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.
