Latvijas dienasgrāmata

Rīgas Lutera draudzes mācītāja Linarda Rozentāla pārdomas vienas nedēļas garumā

Latvijas dienasgrāmata

Gunta Latiševa-Čudare: Man nav jāizdara izvēle starp dejošanu un skriešanu

Kāda latviešu vagara dienasgrāmata

Muižkunga Jāņa Burkevica raibā dzīve Lielberķenes muižā 19.gadsimta beigās

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

"Mana dzīve Lielberķenē bija diezgan raiba, iesākot bija grūti ierast, jo te nebija kārtīga saimniecība, bet ļoti sarežģīts saimniecības mudžeklis," tā atmiņās par savu dzīvi Lielberķenes muižā rakstījis Jānis Burkevics.

Pagājušajā rudenī, dodoties iegrāmatot kārtējo atjaunoto kungu namu raidījumu ciklā "Latvijas pērles", iepazinos ar Jelgavas novada, Vilces pagasta, Berķenes muižas saimniekiem Ilzi un Aldi Melgalvjiem. Stāstot par kungu nama vēsturi un tā iemītniekiem, viņi parādīja dienasgrāmatu, kuru rakstījis bijušais muižas pārvaldnieks Jānis Burkevics. Tā radās doma atšifrēt dažus šīs dienasgrāmatas fragmentus.

Jānis Burkevics bijis muižas pārvaldnieks Vilces pagasta Lielberķenes muižā laika posmā no 1892.līdz 1896.gadam. Kārtīgā rokrakstā aizpildītās burtnīcas un kantora grāmatas ar Jāņa Burkevica piezīmēm, ar rūpīgi iegrāmatotiem izdevumiem un ienākumiem ģimene arvien turpina glabāt.

Viņš nācis no Dundagas puses, mācījies Kubeles skolā pie Ernesta Dinsberģa, tad iestājies Vecsātu lauksaimniecības skolā. Mācībām aizņēmies naudu no mācītāja un savas tantes. Lielākoties strādājis par muižkungu vairākās muižās tagadējās Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas teritorijā.

1.daļa. Jānis Burkevics sāk darbu Lielberķenē 1892.gadā

Saņēmu vēstuli no Rītera, kurā viņš raksta, ja es vēl esot bez vietas, tad viņi varot man iegādāt muižkunga vietu. Viņš neesot vairs Jelgavā, bet Lielberķenes muižā, kur viņš uzņēmis ķieģeļu cepli. Tur muižā vajag muižkungu, viņš ar kungu esot par mani runājis, bet tas teicis, lai es pats aizbraucot, viņš gribot mani redzēt, tad varēšot salīgt. Ja es gribot to vietu pieņemt, tad lai braucot tūliņ, lai braucot līdz Krimunu piestātnei, tad lai ejot uz Lielberķeni, tur lai ejot pie viņa ķieģeļnīcā, tad iešot pie kunga.

Sapakāju čemodānā vajadzīgo veļu, darbu dienas drēbes un citu nepieciešamo un tūliņ ar naktsvilcienu laidos prom uz Krimunām. Noteicu brālim, ja es divu dienu laikā neatbraucu atpakaļ, tad viņš var cerēt, ka es būšu tur salīdzis un ka tiklīdz, kā būs iespējams, viņam rakstīšu. Čemodānu atstāju Krimunu stacijā un gāju kājām uz Lielberķeni, turienes ķieģeļnīcā nonācu palaunadža laikā.

Jāņa Burkevica dienasgrāmata, kas rakstīta 1936. gadā. Atmiņas par muižkunga gaitām Berķenes muižā 1...
Jāņa Burkevica dienasgrāmata, kas rakstīta 1936. gadā. Atmiņas par muižkunga gaitām Berķenes muižā 1892. - 1896. gadā

Rītera kundze mani pacienāja ar palaunadzi, atpūtos drusku no iešanas, un tad pret vakaru aizgājām abi ar Rīteru pie kunga. Kungs bija neliela auguma korpulents sirmgalvis. Viņš mani izveda cauri vairākām istabām, ēkas otrā galā, kur viņam bija tā kā rakstāmistaba, tur viņš apsēdās pie galda, lika arī man apsēsties, tad jautāja, vai es protot saimniecību vadīt. Atbildēju, ka par to nav ko bēdāties, jo es trīs gadus patstāvīgi saimniekoju Bramberģu muižā.

Cik es gribot algas? Bramberģē man bija 150 rubļi pie brīvas stacijas, un to es gribētu arī te. Viņš sniedza man roku un teica: nu tas salīgts! Šonakt lai paliekot pie Rītera, no rīta brokasta laikā lai nākot šurp, tad teikšot Markevicam, lai visu ierāda.

Pati Lielberķenes muiža uz Svētes upes krastiem. Svētei tur skaisti un augsti krasti, viņa tur laužas cauri Kurzemes augstumam, viņas ūdeņi tur pārgrauzuši plienakmeņa grunti. Uz augšpusi viņas krasti drīz pazeminājās jau pie Mazberķenes. Viņas krasta malās ir pļava pie Mežmuižas, apmēram 10 kilometrus no Berķenes Svēte ir savaldzināta sudmalu dīķī, jo tur lielas ūdens sudmalas.

Lielberķenes kungu dzīvojamā ēka atrodas jaukā vietā uz Svētes krasta. Paprāva mūra vienstāva celtne, kuras dienvidus galā bija piebūvēta glāžu puķu māja, kura sniedzās līdz pat ēkas čukuram, jo tanī auga lielas palmas un citi greznuma koki. Sprīdis minēto puķu māju bija miniatūrā rīkojis pēc grāfa Tiškeviča palmu mājas parauga.

Kokos stāvā krastā, pavisam nepieejamā vietā atradās bijusē pagasta magazīnas klēts, kuru tagad vecā kundze izlietoja kā muzeju. Tur viņa bija novietojusi savu moderniecības laiku inventāru, sākot ar dažādiem piena toveriem, sviesta kuļamām mucām un beidzot ar pārsimts koka piena spannīšiem, kas visi bija koka stīpām. Katru rudeni vecā kundze uz dažām dienām pieņēma veco Mazkalniņu, lai tas viņas inventāru saved kārtībā, jo dažiem spannīšiem stīpas bija nokritušas no vasaras karstuma, daži bija pavisam iziruši, tie visi bija par jaunu jāsastata.

  • Nīcas novadā Otaņķos dzīvo Jāņa Burkevica mazmeita Elga Niedola, kura glabā daļu no vectēva pierakstiem. Ciemojos pie viņas un skatu kārtīgā rokrakstā aizpildītas skolas burtnīcas no tiem laikiem, kad, kā viņa saka, ūpaps vēl mācījās Dundagas Kubalu skolā.

Elga Niedola
Elga Niedola

2.daļa. Lieberķenes muižas īpašnieki

Par veco Dannenberģi gāja valodas, kas viņu daudzināja par ļoti vienkāršu vīru: braucis vienkāršos darba ratos, vecu mēteli mugurā, ar pinekli sajozies. Nomirdams viņš bez atraitnes atstājis piecus mantiniekus: trīs dēlus un divas meitas. Sprīdis reiz izteicās, kā pie mantojuma dalīšanas iznācis uz katru galvu 10 tūkstoši rubļu. Vecākais dēls, kas bija Rīgas pilsētas ģimnāzijas inspektors, paturējis muižas, apņemdamies citiem viņu daļas izmaksāt. Otrais dēls, ko muižā sauca par Ēdi, saņēmis savus tūkstošus, aprēķinājis, kā tie viņam jānodzīvo.

Dzīvojis pilsētā līdz apnikumam, pārbraucis muižā, nolicies uz atpūtu. Viņa nodarbošanās bija ēst, dzert un gulēt. Īpaši dzeršanā viņš bija labi ievingrinājies un to krietni piekopa. Viņš bija ne visai garš, bet labi resnīgs jaunskungs laipnu seju, ar katru cilvēku laipni parunājās.

Kad Žagarē izcēlas kolera, tad Ēdis teica, ka viņam no koleras neesot bail, jo koleru dabūjot tikai no ūdens, un viņš ūdeni nedzerot, viņš dzerot tikai alu.

Pie manas aiziešanas no Berķenes otrā gadā Ēda jaunskungs ticis piepulcināts tiem tēviem, atstādams tūkstoti rubļus ar noteikumu, lai par tiem viņam iztaisa krietnas bēres. Abu muižu iedzīvotāji lai nākot bērēs. Visiem lai dodot labi ēst, bet vēl labāki – iedzert.

Muižā dzīvoja vecā Dannenberģa atraitne, veca, sirma, ļoti korpulenta kundze. Viņa saimniecībā nemaisījās, laukā nekur negāja. Ja daudz, izgāja drusku dārzā pastaigāties. Vecā kundze tik sēdēja savā kambarī un vērpa, un šķeterēja vilnas dziju. Viņa turēja kādas 15 labas smalku vilnu aitas, kuru vilnu viņa lika fabrikā sakārst, un tad pate savērpa. Augšstāvā kāds kambaris bija pilns ar viņas vērptām vilnas dzijām. Katrs gadagājums bija savērts uz īpašas auklas un pakabināts. Vecākie gadagājumi bija tā no kodēm saēsti, ka nemaz nedrīkstēja aizskārt, tad tūdaļ sadrupa.

Ķēķa saimniecību vadīja veca, vāja pagara auguma poliete, kuru sauca par mamzeli. Jaunībā esot bijusi skaista un vecā Dannenberģa mīļākā jeb, kā turienes ļaudis teica, – apakšspēle.

Vecā kundze bija skopa, bet mamzele vēl skopāka. Saimniecību vadīja vecās kundzes brālis, Juliuss Sprīde, pie kura es salīgu. Viņš līdz pusdienai mēdza gulēt, kafiju un brokastu viņam pienesa pie gultas. Gulēdams viņš pieņēma arī cilvēkus, gultā gulēdams ar viņiem izrunājās.

Mans sievas tēvs teica: dara kā Sprīdes kungs, guļ un valda. Nav nekāds brīnums, neatminos, no kura franču karaļa Ludviķa, bet teic, ka viņš savus valdības vīrus pieņēmis audiencē, sēdēdams uz naktspoda. Es Sprīdi nekad priekšpusdienās netraucēju, ja ko vajadzēja parunāt, iegāju pie vakara.

3.daļa. Jāņa Burkevica rēķinu burtnīca

Mana dzīve Lielberķenē bija diezgan raiba, iesākot bija grūti ierast, jo te nebija kārtīga saimniecība, bet ļoti sarežģīts saimniecības mudžeklis. Naudas manim nebija nemaz. Pirmā svētdienā aizgāju ar Rīteriem uz Vellakrogu, kur izdevu 1 rubli 25 kapeikas, ko vēl skaitīju pie ceļa naudas. Tā kā, iestājoties Berķenē, mans kapitāls sastāvēja no 58 kapeikām.

Neesmu neko izdevis līdz 6. jūnijam, kad manim bija jāved lielāka partija rudzi uz Jelgavu pārdot. Bija uzdoti dažādi iepirkumi priekš muižas, bet es no tās naudas esmu paturējis 30 rubļus 55 kapeikas kā uz savas algas rēķina. Esmu toreiz Jelgavā izdevis 21 rubli 6 kapeikas – nopirku kamašas – 5 rubļi 70 kapeikas; krāgas un šlipsi 4 rubļi, pat lietussargu esmu pircis (pirmo un beidzamo savā mūžā) par 2 rubļiem un 60 kapeikām.

Jāņa Burkevica pieraksti par ikdienas ienākumiem un izdevumiem 20. gs. 30. gadi
Jāņa Burkevica pieraksti par ikdienas ienākumiem un izdevumiem 20. gs. 30. gadi

Par žurnālu „Austrums” 1892.gads – 3 rubļi, pastpapīri un dažas grāmatiņas – 1,65 rubļi, 3 birstes – 1,30 rubļi. Pāri rubļus esmu notērējis, devis vīriem buteli šņabja un dažas pudeles alus. Esmu pircis arī četras kastītes ar marmelādi, ko vest mājās, laikam Rīterkundzei ar meitenēm.

Kad iestājos vietā, aizrakstīju uz Rīgu, ka esmu vietā, un pa Jāņiem Ezertēvs mani apmeklēja, tad atveda manim jaunu apģērbu par 26 rubļiem, varēju viņam atdot 19 rubļus. Vēl ar Ezertēvu esam patērējuši Mūru krogā 60 kapeikas, un Vilces zaļumos, uz kurieni aizgājām, 90 kapeikas, bez tam ieeja - 30 kapeikas.

  • Viesojoties pie Jāņa Burkevica mazmeitas Elgas Niedolas un pētot citas pierakstu klades un burtnīcas, kur kārtīgās ailēs ir iegrāmatoti ikdienas ienākumi un izdevumi, vairs neizbrīna, ka, rakstot aptuveni 40 gadus vēlāk atmiņas par Lielberķeni, Jānis Burkevics var tik precīzi atcerēties, cik toreiz maksājusi katra lieta.

J. Burkevica mācību pieraksti Vecsātu lauksaimniecības skolā 1880./ 81. gadā
J. Burkevica mācību pieraksti Vecsātu lauksaimniecības skolā 1880./ 81. gadā

4.daļa. Jānis Burkevics pilda muižkunga pienākumus

Drīz nāca pirmā sadursme ar Sprīdi. Neatminos vairs, ko viņš manim bija teicis, lai es teicot, lai Vellamuižas rentnieki darot. Es to biju pateicis, un rentnieki to tūliņ bija iesākuši darīt. Nāku mājās, uz ceļa aiz smēdes satieku Sprīdi, vai es rentniekiem esot to licis darīt? Jā, un viņi patlaban to dara. Sprīdis jau pikti: to nevajadzējis darīt, lai viņi dara tā un tā. Es viņiem to neteikšu, jo cilvēkus nevar nerrot, jo tad nebūs nekādas disciplīnas un mākslīgie mēsli jau būs izsēti. To teicis, gāju projām. Sprīdis palika zils no dusmām, nezin ko tur teica, tad iebļāvās: Jūs šodien pat aiziesat, kur nākuši! Draudēja man ar nūju, kas viņam bija rokā.

Tas manim bija par daudz, piegāju viņam līdzās klāt, nostājos, abas dūres saņēmis, vienu roku jau izcēlu, tad ieskatījos viņa vecajā, trīcošajā ģīmī un zilajās acīs, nolaidu roku un teicu: “Sprīdes kungs, to es neciešu, un pirms gada es nekur neiešu, jo jūs jau mani uz gadu esat pieņēmuši.”

Pats brīnos, kā neiespēru viņam ar dūri pa krūtīm, tad viņš būtu novēlies kā penka.

Sprīda kungam bez Žagares būves vēl bija cita nodarbošanās. Jau marta mēnesi kādu vakaru Sprīdis man prasa, ko es domājot, cik izmaksātu tāda vienkārša siernīcas ietaise? Domāju, tas atkarīgs no tam, kādus sierus vāra, vai tad jūs gribat iekārtot siernīcu?

Tā pie manīm nāk kāds jauns cilvēks, Mūrmuižas Slenteru māju saimnieka padēls, Johans Kugrens, uzrāda man apliecības, ka viņš ārzemēs izmācījies sierniecību, mācās man virsu, lai ietaisot siernīcu un pieņemot viņu par siernieku, viņš kā iesācējs lielu algu negribot.

Teicu Sprīdim: neesmu sieru lietās speciālists, bet es jums atnesīšu žurnālu „Austrums”, tur kāds Lacis, kas mācījies pie Verščigina un Lielzalves muižā rentē pienu, pats uz savu roku ierīkojis siernīcu, jau trīs gadus ar labām sekmēm strādājot. Viņš apraksta smalki, kā viņš siernīcu ierīkojis, viņam izgājis ap 200 rubļu.

Muižas laukumā bija aka ar labu, tīru ūdeni, no turienes mūsu pašu amatnieki ievilka pa pazemi ūdensvadu siernīcā, ka tur varēja pumpēt ūdeni, cik patīk. Vēl šādi tādi daikti mūsu siernīcai, ko mūsu amatnieki nevarēja izgatavot, par apm. 25 rubļiem, logu durvju apkalumiem – ap 30 rubļu. Skaidrā nauda neizgāja ne 100 rubļu. Pat formas, kurām jābūt četrkantainām, Sprīdis nelika galdniekam taisīt jaunas, bet

paņēma no vecās kundzes muzeja kādus 30 labākos piena spannīšus, lika tos vecajam Mazkalniņam pastīpot dzelzs stīpām, izsist dibenus, nozāģēt ķimenu galus, izurbt sānos caurumus, un formas gatavas. Mūsu sieri gan bija citādi apaļi, bet par to nekas, tie bija Berķenes sieri.

Sprīdis atziņoja Kugrenam, iesauca arī mani, mūs iepazīstināja, un Sprīdis teica: ja jūs, Kugrena kungs, uzņematies mums vārīt labus tā saucamos krējuma sierus, tad jūs varat nākt šurp. Jūs dabūsit 10 rubļu algas mēnesī pie brīva galda, mēs – viņš rādīja uz manim, jums visu ietaisīsim, kā vajadzīgs.

5.daļa. Katiņa

Lasīju avīzēs, ka Rīgā ienākuse kāda lielāka zvērnīca, iedomājos aizbraukt uz Rīgu. Kate nebija ne Rīgu, ne pilsētas teātri, ne zvērnīcu redzējuse. Uzaicināju, lai brauc man līdzi, viņa bija ar mieru, bet jārunā māti, bez mātes ziņas taču nevar. Runāju, viņa teica: bet jūs taču to Katti nekur neatstāsat?”

„Jūs redzat, ka es viņu nekam neparko neatdotu,” saku mātei.

„Tad braucat, bet tā paklusu,” atbild māte.

12. martā izbraucām, zirgu atstāju Jelgavā, tad ar pusdienas vilcienu uz Rīgu. Kate nebija vēl arī pa dzelzceļu braukuse. Suvorova viesnīcā paņēmām kambari ar 2 gultām, uzkodām, atpūtāmies, pamīlinājāmies, viņa man bija ārkārtīgi mīļa, bet nevarēju ar viņas nekādas neķītrības darīt.

Gājām Latviešu biedrībā uz teātri, sēdējām pirmajā rindā. Izrādīts tika „Sarkanais kungs”. Pēc izrādes gājām atpakaļ uz viesnīcu un gājām čučet. Izģērbāmies līdz kreklam, tad teicu: „Vai tu nāksi pie manim jeb es iešu pie tevim?”

„ Kā tu vēlies,” viņa paklusu teica, tā bija pirmā reize, ka viņa mani izsauca par – tu, nevarēju to nekad no viņas izdabūt. Biju pavisam pārsteigts un aizgrābts, teicu: ”Tad nāc pie manim.” Tad saķērāmies un gulējām saldi un mīļi līdz rītam.

No rīta apmeklējām zvērnīcu, tad braucām atpakaļ uz Jelgavu un uz mājām. Šis joks man izmaksāja 10 rubļu un 12 kapeikas.

Biju pret Kati diezgan bargs, kam par iemeslu mana ārkārtīga greizsirdība, nevarēju ciest, ja kāds vīriets ar viņu runāja, bet, ja redzētu, ka kāds viņai ķertos klāt, tādu uz vietas nosistu.

Pirmā no labās Elga Niedola
Pirmā no labās Elga Niedola

6.daļa. Jānis Burkevics apmeklē IV Vispārīgos dziesmu un mūzikas svētkus Jelgavā

IV Vispārīgie dziesmu svētki tika svinēti Jelgavā, pat avīzēs rakstīja, ka viesnīcās nebūšot telpas, tāpēc, kam esot iespējas, lai apgādājot sev pie laika telpas privātdzīvokļos. Brālis man atrakstīja vēstuli, lai es viņam apgādājot kādu vietu, viņi būs 3-4 personas.

17. jūnijā iebraucu Jelgavā itin agri, cik atminos, man bija līdz Kate ar māti.

Dziesmu svētku ēka bija daudz lielākā kā III svētkos Rīgā. Jelgavas dziedāšanas svētku ēka ar visām piebūvēm ieņēma vairāk nekā 6 pūrvietas lielu laukumu. Apjumtā ēka bija 250 pēdu plata un 550 pēdu gara, ieskaitot estrādi. Zem jumta 15 tūkstoši sēdvietas un 500 stāvvietas. Būve esot izmaksājuse ap 20 tūkstoši rubļu. Uz estrādes vairāk nekā 4000 dziedātāji.

Koncertu sāka ar dziesmu „Dievs Kungs ir mūsu stipra pils”, kuru dziedāja vienbalsīgi, kā pie mums parasts baznīcās, pirmā teikumā katru balsienu īpaši. Tas atstāj uz klausītājiem ārkārtīgu iespaidu. Nav iespējams vārdos izteikt jūtas, ko katris sajuta. To tik var iedomāties tāds, kas pats to piedzīvojis.

Otrā dienā gājām aplūkot pili, bijām pagraba telpās, kur guļ savos šķirstos Kurzemes hercogi jeb, kā latvieši teic, – lielkungi. Bīrona zārks bija vaļā, viņa mūmija diezgan labi uzturējusies. Bijām arī tā sauktās ”ķeizara telpās”.

Šie IV dziedāšanas svētki jeb dziesmu svētki ievērojami caur to, ka viņi bija arī mūziķu svētki. Uz laukiem un arī pilsētās bija daudz mūziķu kori, gan no skolotajiem, gan citiem mūzikas pratējiem dibināti. Tos uzaicināja pieteikties, un, kas pieteicās, tiem piesūtīja vajadzīgās notis.

Ja runā ar vecākiem cilvēkiem, kas redzējuši agrākos dziesmu svētkus un redz tagadējos, tad dzird žēlojamies, ka tautā nav vairs agrākās sajūsmas, nav vairs tāda aizgrābtība kā agrāk. Apskatīsim drusku tuvāk, varbūt atradīsim šim vēsumam kādu mazu iemeslu.

Senāki zeminaros skolotājus izglītoja mūzikā. Kas var noliegt Cimzes, Zīles, Bētiņa nopelnus? Tie paši arī vadīja svētkus, skolotāji viņus pazina. Tādi dziesmu svētki bija kā satiksmes svētki un, uz ko vadoņi ir iejūsmināti, uz to viņi prot iejūsmināt savus vadāmos.

Tad latvju tautai nāca grūts pārbaudīšanas laiks, tā saucamais pārkrievošanas laiks, zeminarus aiztaisīja, atzina, ka skolotājus, vismaz izglītotus skolotājus, vairāk nevajaga. Vajadzēja jaunus skolotājus, nevienam nenāca prātā, ka tik svarīgam amatam kā skolotājs uz to arī pienācīgi jāsagatavojas.

Izdeva likumu, ka pie katras ģimnāzijas var nolikt skolotāja eksāmenu un dabūt diplomu. No šiem kandidātiem neviens neprasīja, vai viņi ko jēdz no paidagoģijas jeb bērnu audzināšanas un no mūzikas un dziedāšanas. Ko viņiem tik prasīja, lai viņi prot krievu valodu un, ja daudz, tad drusku rēķināt.

Reliģija un dziedāšana no skolas tika izsviesta. Vecie dziedātāji pazuda dzīvē. Jauni klāt nenāca. Nodibinājās Latvijas valsts, skolotāju materiāls mums tas pats no pārkrievošanas laikiem, tas pats vēl kara gados stipri izretināts. Šādā juku laikā nu kungi nāk uz domām sarīkot pēc senāko svētku parauga dziesmu svētkus. Izsūta uzaicinājumus, kuri izskan tik pēc pavēlēm.

7.daļa. Jānis Burkevics beidz darbu Lielberķenē

Nu ar Dievu, Kurzemīte!

Salīgu citur, un 1. maijā man jāiestājas jaunā vietā – Krievijā.

Drēbes man bija pilns čemodāns. Berķenē man palika oša skapis, rakstāms galds, 2 krēsli un gulta, kuru pēc, kad vedu Kati pie sevim, paņēmu līdz, un kura manim vēl tagad te ir.

Rēķinus noslēdzot, izrādījās, ka esmu saņēmis par visiem četriem gadiem 1180 rubļu un 99 kapeikas, turpat ieskaitīju klāt 58 kapeikas, kas manim bija, un kādi 10 rubļi, ko esmu lienējis.

Izdevis pa to laiku esmu 1031 rubli un 79 kapeikas. Atlikums - 149 rubļi 20 kapeikas. Tāds faktiski bija mans kapitāls, kad es Berķeni atstāju. Sprīdis man izrakstīja ļoti labu liecību. Bija sanākuši daudz cilvēki, visi izteica nožēlošanu, ka es aizejot, un novēlēja laimes jaunajā vietā. Varbūt dažs arī glaimoja, bet lielāko daļu varēju ņemt par patiesību, jo patiesīgu ienaidnieku man nebija. Patiesībā man bija žēl šķirties, bet tas jau gājēja cilvēka liktenis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti