Suņu dāmas Mollija un Kellija ir priecīgas, ka pēc diennakts ilgas prombūtnes no savas saimnieces atkal var doties pastaigā. Rudbāržnieces Lienas Kriņģeles dzīves aicinājums bija kultūra, un šai jomā viņa aizvadīja 30 gadus. Kad pēc rajoniem sāka veidoties novadi, viņa neatteica piedāvājumam strādāt uzņēmumā, kas nodarbojās ar cūkkopību, par pārdevēju un kārtot dokumentāciju.
Liena neslēpj, ka vienmēr interesējis nezināmais, tāpēc labprāt arī mācījusies Rīgas 1. medicīnas koledžā par aprūpētāju un māsu palīgu, jo mācības notika līdzās dzīves vietai – Skrundā. Kad pēc Āfrikas cūku mēra uzliesmojuma viņas darba vieta pārtrauca darbu, Liena lika lietā savu jauniegūto apliecību un pērnā gada decembrī nonāca Stradiņa slimnīcā.
"Viņi visi grib parunāties. Mēs jau cenšamies, cik varam, bet ir 40 pacienti, visi kopjami; esam palīgi, esam tik, cik esam. Ir māsiņas, rezidenti, cenšamies mierināt un darīt visu, ko varam,"
par darbu ar Covid-19 slimniekiem pastāstīja sieviete.
Diennakts dežūras Stradiņos Lienai ir septiņas līdz astoņas reizes mēnesī. Aptuveni trīs stundu garo ceļu no Rudbāržiem uz Rīgu viņa mēro ar sabiedrisko transportu. Un viņa nav vienīgā. Darbā kolēģi ir arī no Saldus, Brocēniem, Talsiem, Madonas.
Sarunā Liena neslēpj, ka sākumā visgrūtāk ir bijis sadzīvot ar nāvi.
"Pirmajā reizē bija drausmīgi. Mums jāieliek melnajā maisā, jāieliek novietnē. Tas ir mans darbs, bet nu jau skatos mierīgi, maiņā divi trīs, kad tas notiek," stāstīja sieviete.
Latvijai tik ļoti nozīmīgais mēnesis novembris ir svarīgs arī Lienai.
"Arī dzimšanas diena man ir 16. novembrī. Es esmu vienmēr Latvijas patriote, nevarētu citur dzīvot – tikai Latvijā. Latvija skaista visos gadalaikos," sacīja Liena.
Savā dzimšanas dienā 16. novembrī viņa būs darbā. Īpašas svinēšanas nebūs, bet kolēģiem no Rudbāržiem cienastā ceļos viņas pašas ceptais ābolu rausis.
