Sadaļas Sadaļas

Rīta Panorāma

Laika zinas

Rīta Panorāma

Intervija ar Rīgas vicemēru Vilni Ķirsi

Intervija ar virsseržantu Gati Indrēvicu

Militārais fotogrāfs Indrēvics: Arī vizuālais stāsts var kalpot kā ierocis

Virsseržants Gatis Indrēvics ir piedalījies vairākās misijās Afganistānā, Irākā, arī reālās kaujas situācijās, bet vairākus gadus pēc aktīvas militāras darbības ieroci nomainījis pret fotoaparātu, jo arī tas var kalpot kā ierocis.

Latvijas Bruņotajos spēkos Indrēvics sāka dienēt 2002. gadā, kā viņš pats sacīja, dienestā pavadījis pusi mūža. No 2015. gada mainīja nodarbošanās specifiku un sāka strādāt par militāro fotogrāfu.

Pirmā Indrēvica misija bija Irākā, kas atstāja tādu kā romantisku sajūtu, bet runājot par Afganistānu, pārņēma sajūta, ka ieradies kaujas zonā – visu laiku bija jānēsā ķivere un bruņu veste.

Uz jautājumu, kādēļ ieroci plecā nolēma mainīt pret fotoaparātu, virsseržants sacīja, ka ar fotografēšanu sāka aizrauties 2005. gadā Irākas misijas laikā, kad bija iespēja iegādāties fotoaparātu un vēlme iemūžināt vēsturi, jo bāze atradās netālu no Babilonas.

Taču galvenais iemesls bija saistīts ar Krimas okupāciju, kad viņš saprata, ka arī vizuālais stāsts var kalpot kā ierocis. "Bija jāsāk cīnīties mediju vidē, un tas bija labs laiks, lai kļūtu par militāro fotogrāfu," sacīja Indrēvics.

Fotogrāfijās, ko Indrēvics iemūžinājis, ir gan robežposteņi uz Afganistānas un Turkmenistānas robežas, gan misijas Afganistānas kalnos, kad tika vākta informācija par talibu pārvietošanos.

Runājot par Afganistānas klimatu, Indrēvics teica, ka tas esot bijis ļoti dažāds, jo karavīri atradušies valsts ziemeļu daļā, kur vienu dienu esot bijis karsts, nākamajā ļoti vēss, savukārt ziemā termometra stabiņš noslīdējis līdz mīnus 16 grādiem: "Ziemeļu provincēs, ja neuzkrīt sniegs, tas nozīmē, ka izdosies iegūt tikai vienu ražu gadā, jo sniegs nesamitrinās laukus."

Indrēvica fotogrāfijās attēloti arī parasti afgāņu cilvēki, un viņš uzsvēra, ka viss, ko vietējie cilvēki vēlas, ir miers: "Vēlme dzīvot savu dabisko ritējumu. Taču vēl ir tāds fenomens kā Kabula, kas ir valsts valstī. Un tas, kas notiek Kabulā, nenotiek visā Afganistānā. Kabulā ir cits redzējums par to, kādai jābūt dzīvei Afganistānā."

"Misija Afganistānā ilga 20 gadus, un šo gadu laikā izaugusi pavisam cita paaudze, kurai bija pieeja izglītības sistēmai, ciematos izveidotas skolas. Varbūt tā ir cerība, ka Afganistānā neatgriezīsies viduslaiki, jo paaudzei, kas ieguvusi izglītību, būs cits skatījums, kā veidot savas valsts nākotni, kaut vai kopā ar talibiem," situāciju raksturoja virsseržants.

Viņš piebilda, ka Afganistāna kā valsts droši vien iet savu dabisko attīstības ceļu un tas ir lielisks piemērs mums, kas notiek, ja lielai daļai iedzīvotāju ir vienalga, kas notiek viņu valstī, kas to pārvalda, kāda armija tajā atrodas: "Tādā veidā arī šī valsts, iespējams, tika pazaudēta, jo iedzīvotāji neredzēja vajadzību cīnīties par savu valsti un pazaudēja to burtiski vienas nakts laikā."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt