"Es domāju, ka mēs ar dakteri Libermani abi pēc dabas esam drusku avantūristi, varētu teikt – tādi drusku piedzīvojumu meklētāji," atzina Malzubris. "Savā ziņā tas ir arī medicīnā, respektīvi, tā mūsu joma, mūsu ķirurģija, ko darām, katrs gadījums ir sava veida izaicinājums."
Braucienu uz Ukrainu pamudināja gan avantūrisma un izaicinājumu gars, gan kolēģiem un draugiem Ukrainā sen dotais solījums, stāstīja ārsts:
"Tas jau bija sen, sen, jau 2015. gadā, kad pirmo reizi bijām [Ukrainā]. Viņi prasīja, ko jūs darīsiet, ja būs pilna mēroga karš? Mēs teicām, protams, ka brauksim palīgā. Šis solījums – lai gan sens, tomēr bija."
"Es domāju, ka, nedod Dievs, Latvijā būtu tāda situācija, un Ukraina būtu brīva, viņi arī brauktu mums palīgā, līdz ar to šī ir ārstu noruna, tāda ārstu draudzība, dziļa un patiesa," Malzubris piebilda.
Viņš stāstīja, ka, esot tur uz vietas, radusies sajūta, ka Ukrainas atbildīgās personas sliktākajam scenārijam ir gatavojušies jau krietnu laiku, ka ir lietas, kuras civiliedzīvotāji, iespējams, uzzinās tikai pēc kara beigām, taču tā tam ir jābūt, viņu gatavošanās šobrīd viņiem palīdz, vērtēja ārsts.
Šobrīd ārsts Libermanis joprojām ir uz vietas Ukrainā, bet Malzubris Ukrainas karā ievainotos ārstē tepat Latvijā. Viņš atzina, ka šobrīd joprojām īsti nav "atgājis" no brauciena uz Ukrainu, un tas viennozīmīgi ir notikums, kas sadala dzīvi "pirms" un "pēc".
"Šobrīd arī ir situācija, kad es tā kā drusku atveru acis.
Galu galā mēs tagad redzam, kuras ir tās lietas, par kurām vispār ir jāuztraucas. Vai tev šodien labi saķemmēti mati, vai pilnīgi jaunas kurpes, vai mašīnai ir bukte vai nav bukte, – tās nav lietas, par ko uztraukties dzīvē," vērtēja Malzubris.
Viņš atzina, ka ikviens gadījums kara apstākļos, katrs pacients ir pārsteidzošs, un šī pieredze izmainījusi arī viņa kā ārsta skatījumu uz vairākām lietām.
Zīmīga bijusi kāda 11 stundu operācija, kas veikta Kijivas aplenkuma laikā, stāstīja Malzubris: "Bija informācija, ka [Krievijas armija] ies vēl uz pēdējo mēģinājumu pilnībā aplenkt [pilsētu], līdz ar to tie draudi bija augsti. Mēs sapratām, ka tam pacientam ir divi varianti. Viņa veselības stāvoklis viņu atļāva evakuēt tālāk uz rietumiem, bet tur īsti viņa specifiskajā gadījumā diez vai sniegtu palīdzību tādu, lai viņam būtu funkcionāla roka."
"Mēs izšķīrāmies par lielu operāciju tieši epicentra vidū, kas varbūt nav medicīniski pilnīgi pareizi, jo vajadzētu it kā pacientus mūsu slimnīcā tikai stabilizēt un vest tālāk.
Sapratām, ka [operēsim] vai nu tagad, vai būs par vēlu tam pacientam. Sākām strādāt no rīta un sapratām, ka strādāsim, kamēr beigsim. Sanāca 11 stundas," mikroķirurgs stāstīja.
Viņš norādīja, ka dzīvošanas apstākļi slimnīcā esot bijuši labi, tos varētu salīdzināt ar labām kopmītnēm. Bijis gan siltais ūdens, gan ēdiens un interneta savienojums. Vienlaikus ikdienas režīms bijis smags, jo laiks atvēlēts tikai operēšanai un miegam.
