Aculiecinieks

«Aculiecinieks». Piedzima ar pusi sirds - Amēlija

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Ilva ir mājās

Mikroķirurgs Libermanis: Karš Ukrainā ir iestrēdzis

Kad sākās karadarbība Ukrainā, tie bija pirmie sižeti ikvakara ziņu pārraidēs. Protesta akcijas, atbalsts, solidaritāte. Uz Ukrainu devās arī Latvijas ārsti, bet ievainotie karavīri brauca šurp – gan uz operācijām, gan rehabilitēties. Mikroķirurgs Olafs Libermanis frontes līniju sasniedza divreiz. Pirms četriem gadiem un šogad. Viņš uzskata, ka šis nav svešs karš. Tas ir karš mums blakām, un Latvija var darīt daudz vairāk, nekā jau dara.

Vienīgā paranoja - karš

“Man ir paranoja,“ atzīst ārsts Libermanis. "Karš ir vienīgā lieta, no kā es tiešām baidos. Man ģimenē visi vienā vai otrā formā ir piedalījušies 2. pasaules karā. Un man visu laiku ir tā doma – ko es darīšu, ja, nedod Dievs, šeit kaut kas sāksies. Un man ir diezgan normāls klīnikas aprīkojums, ar ko pietiktu nedēļai darba. Man ir pāris normāli instrumentu komplekti. Es zinu, ko ar tiem iesākt. Tāpēc es braucu, skatos un mācos, un cenšos pastāstīt kolēģiem to, ko es redzu," saka Libermanis.

Latvijā gan Libermanis sastapies ar lielu neizpratni: “Es biju vienā labā medicīnas iestādē. Mācību iestādē. Un es viņiem saku - atvedīšu šeit kara ārstu. Viņš ir no frontes izvilcis 48 ievainotos un izglābis. Viņš zina, kā sniegt pirmo palīdzību. Bet atbilde ir - nē, bet tas mūs neinteresē. Mēs gatavojam mediķus labiem apstākļiem.”

Pirmo reizi kopā ar kolēģi Libermanis uz frontes līniju Ukrainā devās 2015. gadā. “Tas bija reāls karš. Bija reālas apšaudes. Atgriezāmies Latvijā. Bija jūnijs, labs laiks. Mēs sākām rādīt safilmēto materiālu un teikt, ka kaut kas ir jādara. Visi raustīja plecus un teica – ko jūs cenšaties cilvēkus iebiedēt? Bet, kad tu paskaties to valsti... To reģionu... 2010. gadā Doņeckā bija izcils rokas mikroķirurģijas kongress.

Tagad tur viss ir aizaudzis. Varbūt pat paldies Dievam, ka aizaudzis, ka nešauj," tā Libermanis.

Nesenajā braucienā Libermanis pārliecinājies, ka karš savā ziņā ir iestrēdzis. “Šoreiz mēs tikām pie pozīcijām pie Luhanskas. No pēdējās tranšejas, protams, pa vidu bija zona, kur ir specvienības un snaiperi, mēs redzējām uzkalniņu, kurā jau bija cienījamie oponenti. Šobrīd karš ir iestrēdzis. Ir iestrēgušas abas puses. Ir reti incidenti, bet vairs nešauj. Bet nav risinājuma. Visam reģionam!” tā Libermanis. Viņam žēl arī par zemi, kura ir pamesta novārtā. Ēkas aizaug. Lauki stāv nearti. “Daba paņem savu. Cilvēku ir maz. Tur ir neiedomājami lekna zeme, viena no labākajām augsnēm Eiropā. Melnzeme. Kā melnā šokolāde. Un tas viss stāv. Stāv karjeri, akmeņogles. Nekas nenotiek," atzīst Libermanis.

Viņu traumas - mūsu pieredze

Viņš uzsver, ka kopīgu valodu ar ukraiņu mikroķirurgiem atrod ātri. “Mikroķirurgu kopiena ir neliela, un mēs ļoti ātri saprotamies, mēs sākam runāt vienā valodā un atrodam tematiku. Taču pacienti ir nokavēti," saka Libermanis. Bildēs redzot, kāds bijis ievainojums un kā karavīrs izskatās pēc palīdzības sniegšanas un operācijas, nav šaubu, ka ir lietas, ko varētu izdarīt labāk.

"Modernās triecienšautenes radīts ievainojums rada audu bojājumus 20 centimetru rādiusā. Visticamāk, būs arī kaula lūzums. Ja neuzliks žņaugu, viņš noasiņos. Un bez mikroķirurģijas, visticamāk, pazaudēs roku vai kāju. Ukraiņi brauc uz Vāciju, uz Izraēlu ārstēties. Viņi ir izoperējuši pacientus sākotnēji. Bet ir problēma ar sekām. Kaulu puve. Osteomielīts. Te mēs redzam arī biznesu. Krieviem un ukraiņiem ir militārā mikroķirurģija, es biju Kijevas kara hospitālī. Šī mikroķirurģija ir efektīva, tomēr novecojusi. Mūsdienās pieiet jautājumiem savādāk, ir citi transplantāti, cita pieeja. Barselonas autonomās universitātes Mikroķirurģijas skolu, kuru es pārstāvu, interesē šis mikroķirurģijas virziens. Jo Eiropā ar to nesaskaras.

Bet ukraiņu un krievu kolēģus interesē mūsu izglītība. Un es to redzu kā Latvijas iespēju!” tā ārsts.

Viņš uzskata, ka tieši Latvija varētu kļūt par mikroķirurģijas apmācības bāzi un vietu, kur satiekas Eiropas un Ukrainas mikroķirurgi. Nākamnedēļ Libermanis pieteicies vizītē pie veselības ministres, lai runātu par šo ideju. Pats atzīst, ka ar triecienšauteni gūtas brūces viņa karjerā bija retums.

“Protams, no ukraiņiem mēs varam mācīties šādu šautu brūču ārstēšanas principus. Savulaik mums ir bijuši divi pacienti Gaiļezerā ar šādām brūcēm. Viens bija bandīts un viens bija izbēdzis no cietuma, ar šautu ievainojumu. Viss. Savukārt mēs varam mācīt viņiem savu pieeju. Proti, asinsvadu savienošanas tehniku, lietu, ko es vislabāk māku.Tur nevajag globālas investīcijas. Vienkārši jāatceras teiciens, ka starp dibenu un dīvānu nauda neradīsies. Ir jādara,” norāda Libermanis.

Nākamā gada pavasarī Libermanim ir vēl viens izaicinājums. Sarīkot mikroķirurgu sanāksmi un pulcēt pie viena galda karojošo pušu ārstus. “Minskā mēs martā organizējam militārās mikroķirurģijas simpoziju. Tur būs Sanktpēterburgas Kara akadēmija, mēs ceram, ka atbrauks arī ukraiņi. Protams, tas būs izaicinājums to visu novadīt, bet es domāju, ka ārstu prioritāte vienmēr ir pacients," uzskata Libermanis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti