Ināra Čakste Latvijas Ttelevīzijā ienāca pēc Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes Tautas teātra režisoru kursa beigšanas kā režisora palīdze bērnu raidījumu redakcijā.
“Mēs bijām palīgi, asistenti. Bet tas neliedza to, ka es biju ļoti aktīva un sāku strādāt diezgan ātri. Bet principā goda nosaukumu “režisors” mēs dabūjām diezgan vēlu,” stāsta Čakste. “Mums bija it kā brīvas rokas, ja tu tik gribi strādāt. Tu varēji visu ko izdomāt, tu varēji piedāvāt.”
Ināra Čakste idejas un piedāvājumus nekad nav turējusi kā sveci zem pūra. Paralēli daudzajiem ikdienas ciklu raidījumiem veidojusi arī televīzijas iestudējumus bērniem.
Viens no režisores tuvākajiem autoriem – Ērihs Kestners – savos darbos šķitis mūžam jauns, tādēļ Latvijas Televīzijas zilo ekrānu dienas gaismu ieraudzīja “Divas Lotiņas”.
Ar iestudējumu “Punktiņa un Antons” Ināra Čakste un uzņemšanas grupa piedalījusies Starptautiskā bērnu televīzijas iestudējumu un kino festivālā Bulgārijā. Izrāde novērtēta kā Austrumeiropas skatījums uz Kestnera darbu.
Režisore atzīst, ka aktieru vidū ir sava mīluļu trijotne, kas piedalījusies teju visos viņas iestudējumos – Ilze Vazdika, Lidija Pupure un Gunārs Placēns.
Toties bērnu teātra studijā “Dzirkstīte” Ināra pati izaudzinājusi mazo rūķi TV iestudējumam “Vakariņa pasakas” – Kārli Būmeistaru jeb Kažu.
“Viņš ir unikāls ar to, ka viņam bija četri gadi, bet tāds prātvēders. Un nebija tajā laikā nekāda “Dzeguzīte”. Viņš vēl nedziedāja. Es esmu pirmā, viņš to vēl pa brīžam aizmirst…” stāsta Ināra.
“Viņu atveda pilnīgu mazu prātvēderu. Unikāls ar to, ka nebija jāmāca. Viņam nebija bailes. Kompleksu – absolūti nekādu. Četru gadu vecumā! [..] Man nebija nekādu problēmu ar viņu. Teicu: Kārlīt, tu saproti, kas jādara? Jā, es saprotu. Es tagad te darīšu visu, kas jādara.”
Par Miedziņa mammu Ināra Čakste kļuva gandrīz tajā pašā laikā, kad par trešās meitas mammu. Pirms dekrēta atvaļinājuma galvenais redaktors Ināru brīdinājis, ka būs jāveido vakara raidījums mazajiem skatītājiem.
“Ziniet, notika tā interesanti – ierosināja, doma man palika, es aizgāju, kā jau mammas aiziet, un visa grupa sāka strādāt… Es atnācu, un viņiem Miedziņš bija liels. Viņi bija paņēmuši Jarānu visā augumā. Kad ieraudzīju – visā augumā. Likās komiski,” atceras Ināra.
Kopīgiem spēkiem tika realizēta Ināras ideja Miedziņa augumu padarīt pavisam sīku.
Viņasprāt, lai arī galvenā varoņa mazais augums ir viena no raidījuma panākumu atslēgām, pašu filmēšanas procesu režisore sauc par šausmīgu.
Tā laika tehnisko iespēju trūkuma dēļ tas bijis ciets rieksts gan aktierim, gan režisorei.
“Viņš ļoti mīlēja to darbu, patika. Bija ar to aizrāvies. Bija milzīgs mīļums. Mums rakstīja vēstules arī tādi bērni – “man nav vecāku, kas mani noliek gulēt vai pastāsta pasaciņu”. Mums tās krājās kaudzītes, mums gribējās raudāt,” atceras Ināra Čakste.
Ināra Čakste Latvijas Televīzijā nostrādāja 45 gadus, bet joprojām vada teātra studiju “Rampa”.
Jautājums, vai ir vēl kāda iecere, kas televīzijā palikusi nepiepildīta, un, ja būtu iespēja, ko režisore labprāt iestudētu tagad, Ināru samulsināja.
“Es esmu ilgojusies, varbūt pat pati vairs neiestudēt televīzijā, bet ļoti labprāt gribētu būt kādam jaunam režisoram par konsultantu. Tas ir mans sapnis. Es vienkārši gribu kādam jaunam cilvēkam atstāt savu pieredzi. Tas ir mans sapnis,” atzīst Ināra Čakste.
