Kopumā Kocēnu novada Mežiņu mājās audzē 300 trušus.
Inga Valdmane sevi raksturo kā vienkāršu, parastu cilvēku, kas dzīvo ļoti skaistā zemē Latvijā. Dzimusi un augusi Rīgā, pēc tam pārcēlusies uz Valmieru, ilgus gadus nodzīvojusi dzīvoklī, līdz pirms četriem gadiem kopā ar ģimeni nolēmuši pārcelties uz laukiem, lai audzētu vaislas trušus.
“Truši nāk no manas bērnības. Omītei bija tiem laikiem diezgan liela ferma, un es, Rīgas meitene būdama, pa vasaru dzīvoju laukos, un galvenais bija trušu būru tīrīšana, zālītes plūkšana, un tas man ļoti patika,” atcerējās Valdmane.
"Mežiņos" šobrīd mitinās 19 dažādu šķirņu truši. Saimniece pelna gan ar tirdzniecību, gan tūrismu, gan ar vilnas iegūšanu. Trušu raksturi ir ļoti dažādi - citi ir draudzīgi, citi nemaz neļauj, lai tos paglauda un apmīļo.
Daži “ir ļoti enerģiski un lec pa gaisu, bet ļoti labprāt komunicē un pie rokām ir diezgan pieraduši; saka - zaķa trusis ir visinteliģentākais trusis,” stāstīja saimniece.
Bet lielākais Ingas lolojums ir Angoras truši, kuri reizi trijos mēnešos tiek apcirpti.
“Ir nepieciešamas asas friziera šķēres, un trusītis tiek vienmērīgi nocirpts,” stāsta Valdmane. “Viņam tas ir patīkams process, muguras masāža. Vilnai nākot ārā, mugura niez, un, kamēr viņu cērp, trusis guļ mierīgi, nav ne jāsasien, ne jātur ar varu.”
Ziemā apcirptie truši tiek pārvietoti uz mājām – siltumā, kamēr vasarā safrizētie droši var dzīvoties pa āru. Iegūtā vilna pēc tam tiek sakārsta. Šo darbu labprāt uzņemas veikt tūristi.
“Šis darbs patiešām ir vienkāršs, un jebkurš bērniņš, kas te atnāk, var to darīt,” atzina Valdmane.
Tad jau tālāk darbs ar vērpjamo ratiņu, līdz pašās beigās tiek adīti truša vilnas cimdi, zeķes, pēdiņas un daudz kas cits.
“Galvenais ir tas - ja cilvēks dara to, kas viņam patīk, tad var arī izdzīvot,” pārliecināta saimniece.