Domicellai Pundurei ir 90. Rīgas pilī 3.maijā viņa no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa rokām saņēma Viestura ordeni par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un valsts neatkarības aizstāvēšanā. Domicella Pundure palikusi pēdējā Stompaku purva kaujas lieciniece.
Meža meita
“Mana tēva mājas ir Šķilbēnos (ciems Viļakas novadā, tieši pie Krievijas robežas). Tēvs Latvijas brīvvalsts laikā bija aizsargs, bet vācu laikā viņš strādāja Šķilbēnu policijā. Kad ienāca krievi, viņam nemaz nebija citas iespējas, kā tikai slēpties. Sākumā viņi tikai divatā ar vienu vīru no mūsu apkaimes mežā dzīvoja, tad jau pievienojās lielākai grupai. Un tad krievi sāka mūs terorizēt, vajāt – kur ir tēvs, kad esam viņu pēdējoreiz redzējuši. Visvairāk mani tramdīja, ne mammu; man bija tikai 17 gadu, bet nelika mani mierā, nāca un solījās vest mani prom. Tāpēc tēvs arī aizveda mani uz to nometni”, Domicella Pundure stāsta, kā nokļuvusi Stompaku partizānu nometnē.
Stompaku purvā toreizējā Abrenes apriņķa Viļakas pagastā mežabrāļu nometne bija izveidota jau 1944.gadā. Tā bijusi viena no lielākajām nacionālo partizānu nometnēm Baltijā. Purva salās bija uzbūvētas 24 zemnīcas, būdas zirgiem, slimnīcas bunkurs un iekārtota baznīciņa. Kopumā Stompaku nometnē varēja dzīvot ap 400 cilvēku.
“Pa citiem bunkuriem cilvēki nestaigāja, katrs dzīvoja savā,” stāsta Domicella Pundure, “tikai vienu reizi atceros, ka biju iegājusi blakus bunkurā, tur pazīstami no mūsu puses dzīvoja.” Bunkurā, kur bijusi iekārtota baznīca, lielākoties uzturējušās sievietes. Neliels galds bijis uztaisīts par altāri, un dievkalpojumi notikuši katru rītu. “Dieva laime, ka tik bieži biju tajā baznīcā. Torīt, kad uzbrukums sākās, arī biju tur”, sirmās kundzes balss pieklust. “Nezinu, kas būtu bijis, ja tajā reizē būtu bijusi mūsu bunkurā, jo tieši no tās puses sākās uzbrukums. Nezinu, kā tēvs izkļuva no mūsu bunkura. Varbūt, ka vēlāk stāstīja, bet nu jau aizmirsies. Kur tie gadi!”
1945.gada 2.martā, kad nometnē atradās aptuveni 300 cilvēku, purvam uzbruka padomju karaspēka vienība. Gandrīz diennakti mežabrāļi pretojās ap 500 cilvēku lielam ienaidnieka pārspēkam.
Kaujā krita un no gūtajiem ievainojumiem mira 28 partizāni un 46 padomju karavīri. Vietējo iedzīvotāju iebiedēšanai nogalināto meža brāļu mirstīgās atliekas tika izliktas Viļakā un dažos tuvējos ciemos.
Domicellas kundze rāda zīmējumu, kur vēl pirms vairākiem gadiem uzzīmējusi Stompaku purva nometnes karti. Trīs salās atzīmētas zemnīcu vietas, mazs krustiņš baznīcas vietā un lielas, masīvas bultas attēlo krievu karavīru uzbrukuma vietas. Zīmējuma apakšpusē redzamas divas zemnīcas, kuras pirmās parādījušās padomju karaspēka šauteņu tēmekļos.
“Viens no šiem bija mūsu bunkurs”, stāsta sirmā meža meita, “labi, ka es biju baznīcā! Atceros to skaņu – šāvienus… Visu dienu notika tā šaušanās”. Domicella kopā ar vēl vairākām sievietēm visu dienu notupējusi baznīciņā. Vakarpusē uz šo bunkuru vesti ievainotie un sievietes palīdzējušas nometnes dakterim tos apkopt. “Kad palika tumšs, tad klīda katrs uz savu pusi. Mēs viena grupiņa – neatceros, cik cilvēku – izgājām no nometnes kājām. Pa nakti gājām, pa dienu sēdējām zem egles. Tad kādā no nākamajām naktīm ieklīdām vienā mājā. Mūs tur pacienāja ar tēju un maizīti iedeva, jo divas sutkas nebijām ēduši. Pēc tam aizklīda katrs uz savu pusi”. Domicella ar tēvu pēc vairāku dienu klīšanas atgriezusies mājās. Tēvs mājās nav dzīvojis, slapstījies pa mežu, bet jaunā meitene gan turpat palikusi. “Es paliku mājās, nezinu, kāpēc, bet mūs vairs neaiztika, lika mierā. Varbūt domāja, ka visi partizāni nošauti,” viņa klusi saka. “Mamma tad sāka slimot, es biju vecākā un uz maniem pleciem palika visi mājas darbi, arī smagie vīriešu darbi.”
11 gadi kā viena diena
Domicellas Pundures ģimene dzīvo privātmājā. Pirmajā stāvā meita ar ģimeni, otrajā stāvā pati sirmā kundze. Istabās pie sienām svētbildes, mazbērnu fotogrāfijas, goda raksti ar pateicībām par viņas piedalīšanos partizānu kustībā un kāda liela fotogrāfija ar jaunu pāri. “Vai tas Jūsu kāzu foto?” jautāju. “Nē un jā”, viņa smejot atsaka, “mums ar vīru kāzas janvārī bija, bet ceriņu laikā kāds vecs vīrs mūs nofotografēja. Man ir tikai tāda maza, maza fotogrāfija. Bet meita pirms gadiem to bildīti palielināja,” Domicella aizdomājas.
Pirmo reizi ar savu nākamo vīru Aleksandru viņa iepazinās Stompaku mežabrāļu nometnē. Apkopa viņu, kad 2.marta uzbrukumā vīrieti ievainoja. Taču pēcāk ilgu laiku neesot redzējušies. Atkal satikušies tikai pēc diviem gadiem. “Ar vīra brāļiem es biju pazīstama, bet Aleksandru pašu nezināju. Tik vien kā tajā briesmīgajā naktī. Bet neatcerējos. Un tad atkal 47.gadā. Kaut kāda pavasara talka notika. Agrāk jau visi talkās gāja cits citam palīgā. Un viņš arī brauca. Aleksandra kaimiņam bija kuļmašīna, bet viņš brauca par palīgu. Un tajā reizē brauca nevis tas saimnieks, bet Aleksandrs. Bija jau pie četriem kaimiņiem bijis, un piektās bija mūsu mājas. Tā mēs iepazināmies, vasarā jau draudzējāmies un pēc gada apprecējāmies,” Domicella stāsta.
1948.gada 25.janvārī bija kāzas. Aleksandrs aizgājis dzīvot uz Domicellas tēva mājām, jo ģimenē un mājā vajadzējis vīrieša roku. 1948.gada novembrī ģimenē piedzimis pirmais dēls, bet pēc četriem mēnešiem Pundurus izsūtīja.
“Vairāk jau vīra dēļ mūs uz Sibīriju aizsūtīja, jo viņš arī bija mežabrāļos. Mammu, mani un vīru izsūtīja. Māsas nebija mājās, viņa bija aizgājusi uz baznīcu Baltinavā, kad mums atbrauca pakaļ. Droši vien arī viņa būtu paņemta, ja būtu bijusi mājās, bet, mājās nākot, bija dzirdējusi no cilvēkiem, ka mēs paņemti, aizgāja pie radiem, mājās nenāca.”
Istabā iestājas klusums. Vecās, grumbu izvagotās rokas pluina kabatlakatiņu.
“Bērns palika Latvijā. Viņam bija četri mēnesīši, kad mūs veda prom. Piebraucām pie kaut kādas mājas, karavīri iegāja iekšā. Bet tur apkārt daudz cilvēku stāvēja un sāka runāt, lai tak to mazo bērniņu atdodot, lai palūdzot čekai un ļaujot viņu atstāt. Tad mana mamma iegāja pie čekas un pierunāja. Atļāva mūsu bērnu atstāt. Sākumā dēls dzīvoja pie manas tantes, bet, kad māsa atnāca mājās no radiem, tad paņēma manu bērnu pie sevis un audzināja. Deviņus gadus viņš pie māsas dzīvoja. Tad bijām atbraukuši uz vīra māsas kāzām. Kad Staļins nomira, tad jau vieglāk palika un mums ļāva atbraukt uz Latviju. Un kad braucām atpakaļ uz Sibīriju, paņēmām dēlu līdzi. Tā nu viņš vēl divus gadus Sibīrijā ar mums nodzīvoja.”
Sieviete rāda vecu albumu ar nodzeltējušām lapām un daudzām tukšām fotogrāfiju vietām. Gadiem ejot, dažas pazudušas, dažas izplēstas un atdotas mazbērniem. “Te lūk, es, vīrs un mammīte un mūsu bērni. Abi dēli un vecākā meita, jaunākā vēl nebija piedzimusi,” attēlā redzami cilvēki ar ausainēm, lakatiem un biezajiem vateņiem mugurā. “Mēs bijām kolhozā, badu necietām,” saka Domicella, “bagāts kolhozs bija.”
Punduru ģimene Sibīrijā, Omskā nodzīvoja 11 gadus. Sākumā strādājuši visus darbus, ko tik bija iespējams dabūt. “Stādījām dārzus, laukus, kartupeļus, kāpostus audzējām, taisījām ēst traktoristu brigādēm. Tad eļļas spiestuvi uzcēla un mēs tur strādājām. Bet pēdējos gados pastu nesu pa ciemu,” atceras nacionālā partizāne.
Latvijā ģimene atgriezās 1960.gadā. Dokumenti bija sagatavoti februārī, bet Punduri tos bija saņēmuši tieši 25.martā. “Izsauca vīru uz komandatūru un izdeva to atļauju. Tieši 25.martā!” sirmā kundze pasmaida. “11 gadi Sibīrijā pagāja. Kā viena diena...”
Viestura ordenis par nopelniem valsts neatkarības aizstāvēšanā
2018.gada 3.maijā Domicella Pundure bija Rīgā. Svinīgā ceremonijā Rīgas pilī Valsts prezidents Raimonds Vējonis viņai pasniedza Viestura ordeni. Ar Viestura ordeni apbalvo par sevišķiem militāriem nopelniem, kā arī par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un valsts neatkarības aizstāvēšanā.
“Paldies. Paldies par šo apbalvojumu. Gods kalpot Latvijai,” klusi teica Domicella Pundure, jau turot rokās kastīti ar balti sarkano krustu un Valsts prezidenta pasniegtās sarkanās rozes.
“Es esmu laimīga!’ viņa saka pēc ceremonijas, “ļoti, ļoti priecīga par šādu godu tik lielā vecumā. Tāda tā dzīve bijusi, tik gara... Pašai neticas, ka tik daudz gadu!” Mazdēlam pie rokas Domīte, kā viņu mīļi sauc mazbērni, dodas dzert šampanieti ar Valsts prezidentu un citiem augstos apbalvojumus saņēmušajiem. Un aizejot vēl pasmaida: “Nemaz pati nezinu, kur likšu to ordeni! Visur jau nestaigāšu, bet kādā saviesīgā reizē noteikti piespraudīšu.”
