Dzīves rūdīto Vecvanagu radošajā darbā nemulsina ne tēmu, ne materiālu daudzveidība, bet viņa ģimenes mājīgi iekārtotajā tējnīcā Mūkusalas ielā var baudīt tēju un vērties Daugavas plūdumā. Mākslinieka darbnīca klusi paslēpta nama pagalma pusē.
Baiba Nurža: Pastāsti, ko tu kā metālmākslinieks un dizainers dari?
Armands Vecvanags: Savā darbistabā pavadu ļoti daudz savas dzīves laika un radoši strādāju – meklēju risinājumus, “moku” materiālu un datoru, projektēju, zīmēju, rasēju, veidoju, blakus telpā arī metinu, frēzēju, zāģēju, slīpēju, lieku visu kopā, printēju ar 3D printeri, esmu mūsdienīgs, pateicoties bērniem, kuri ievieš jaunās tehnoloģijas. Dēls pabeidza Eindhovenas Ddizaina akadēmiju [viena no nozīmīgākajām dizaina, mākslas un arhitektūras skolām pasaulē – red.], un tagad uz kādu laiku ir Latvijā. Var teikt – es atkal mācos. Nekad jau tas process neapstājas. Tepat netālu arī dzīvoju, var teikt, pāri pagalmam. Man jau patīk, ka čībās var aiziet uz darbu.
Tev patīk vienam strādāt?
Man patīk, ja ir kāds kolēģis. Iegadījies, ka nekad tā īsti viens nestrādāju. Nezinu, vai rodas lielāka pārliecības sajūta vai vēl kas. Man šķiet, ka tā ir interesantāk. Vienkāršāk. Man ir dēls, kas pie manis strādā, un skolas biedrs Jēkabs Voļatovskis, metālmākslinieks. Tā mēs tādi trīs radoši cilvēki šobrīd te esam nokomplektējušies.
Mākslinieks Padomju armijā
Kā tu vispār nonāci pie mākslas?
Principā līdz ar izglītības iegūšanu tu iegūsti pārliecību vai patikšanu par lietām, ko vēlies darīt. Ļoti daudzi nomaina sākotnējo nodarbi, bet daudzi, paldies Dievam, apjēdz, ka, citu darbu darot, ir vieglāk dzīvot. Bet tie, kas ir palikuši mākslas lauciņa šajā pusē, man šķiet, pilnībā atbild par to, ko paši izvēlējušies. Un neesmu dzirdējis, ka kāds ļoti gaustos. Kurš ir tas brīdis, kad esi mākslinieks? Varētu būt līdz ar pirmajām izstādēm, varbūt pašapziņa mazliet ceļas līdz ar to, piedalīšanās visādos projektos – tas dod papildu spēku un sajūtu. Nu jā, un pēc lietišķās skolas [tolaik Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola, šobrīd Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola – red.] pabeigšanas man neizdevās dabūt nosūtījumu uz Mākslas akadēmiju. Tolaik jau nevarēji akadēmijā iestāties bez nosūtījuma no skolas, un tiem, kuriem nosūtījuma nebija, bija jāiet Padomju armijā. Mēģināju, protams, visādi likt lietā savu asprātību... Īsi sakot, sapratu – jo ātrāk aiziešu, jo ātrāk atnākšu.
Bet tagad, pēc daudziem gadiem, neko nenožēloju, jo gadījās būt par mākslinieku armijā. Dzīvoju ļoti labos apstākļos un strādāju ļoti radošos apstākļos – dienēju Ļeņingradā jeb Pēterburgā, biju Oficieru nama mākslinieks.
Bija pieejamas brīnišķīgas lietas, piemēram, aerogrāfs un vēl šis tas, kā radoši izpausties. Tie, kuri nebija mākslinieki, cieta fiziski, droši vien arī garīgi un morāli, bet man tas gāja secen. Kad atgriezos no dienesta, mērķi – iestāties Mākslas akadēmijā – nebiju zaudējis. To arī veiksmīgi pabeidzu 1998. gadā.
Cik svarīgi būt drosmīgam
Bet paspēji aizbraukt arī uz Ameriku?
Tas bija pēc piektā kursa Mākslas akadēmijā.
Dzīvē laikam notiek lietas, kas varētu arī nenotikt, bet jautājums – nobīties vai nenobīties. Un ar mani tas bija diezgan smieklīgi...
Viens no priekšnosacījumiem bija obligātā angļu valoda un darbu eksponēšana aulā bez paša klātbūtnes. Skolā biju mācījies tikai vācu valodu, tāpat akadēmijā. Ar angļu valodu nebija nekāda sakara, es arī reāli neviena vārda nemācēju, bet nodomāju – štrunts ar visu, jāizliek tie darbi! Izliku, bija milzīgs konkurss, no kuriem parasti izvēlējās tikai trīs, un man atnāk ziņa: “Armand, tu esi izvēlēts!” Domāju – ko nu, tūliņ būs jāsatiekas un jāliek savas kārtis galdā!
Zvana profesors Bensons – lai viņam vieglas smiltis! – tas, kurš vairākus gadus pēc kārtas izvēlējās studentus no Mākslas akadēmijas, kurus aicināt uz Ameriku. Viņš gan runāja latviski, taču viņam bija kolēģis – tēlnieks Teds Džonsons. Domāju – ja viņi izsauks mani uz vakariņām, būs ziepes!
Meloju, ka esmu slims un nekur netieku. Taču pēc tam atnāca vēstule, ka biļetes uz Ameriku jau sagatavotas...
Pirms aizbrauci, paspēji taču kaut ko angļu valodā pamācīties?
Mācījos nenormāli... Divus mēnešus katru dienu, intensīvi.
Kad aizbraucu uz Ameriku, jau lidostā piedzīvoju totālu fiasko, jo nesapratu pat elementārākos jautājumus, ko viņi man uzdod. Viņi savukārt nesaprata, kā cilvēks var braukt mācīties, ja viņš neko nesaprot.
Bet tie papīri bija tik nopietni, ka es neesmu nekāds tur viesstrādnieks. Tā nu tur nokļuvu.
"Sirsnīgā" ceļamaize
Ko Amerikā apguvi?
Mācījos tēlniecību un metālmākslu, metālliešanu un metināšanas tehnikas. Deviņu mēnešu laikā radīju kādus piecpadsmit vai sešpadsmit lielformāta darbus, piedalījos kādās piecās izstādēs Amerikā, man liekas, trīs vēl dabūja kaut kādas balvas un prēmijas. Bet interesanti... Domāju – nu, kāpēc amerikāņi pat svešiem cilvēkiem stāsta, cik viņi talantīgi, cik viņiem foršs darbs un ka vispār visi ir forši?! Man tas bija milzīgs pārsteigums, jo man, cik atceros, lietišķajā skolā iestājoties, pasniedzējs daudz atklātāk presēja, ātrāk spieda pie zemes, pasakot, ka tu neesi nekas...
Teiksim, pirmajā kursā jutu – pagājuši daži mēneši, un liekas, ka jau sanāk.
Bija tāds pasniedzējs Vitālijs Karkunovs, un viņš saka: "Vecvanag, nevar sacīt, ka jūs zīmējat slikti, jūs zīmējat nekā!" Ja dabū tādu ceļamaizi, vieglāk nekļūst.
Vai arī skolotāja Birkopa – arī viņai lai vieglas smiltis! –, kura pati bija tēlniece un lietišķajām nodaļām pasniedza veidošanu. Unikāla personība, kas, man šķiet, uzņēmās atsijāšanas funkciju. Tie, kas turpināja un izturēja, arī dzīvē kaut ko izturējuši.
Salīdzinot to visu ar Ameriku, man likās ārkārtīgi dīvaini, ka šeit tomēr bērniem ļoti ātri cenšas pateikt, ka viņš nav nekas, ka viņš neko nevar un nevarēs un diez vai to vajadzētu darīt. Savdabīgi. Bet tu vienkārši sakod zobus un ej tālāk.
Ar dizainu vieglāk nopelnīt
Kā tavā dzīvē ienāca dizains?
Dzīvē iznāk darīt visu ko – mēģini taisīt naudu, pabarot ģimeni, bērnus, rēķinus nomaksāt.
Un tad ir sadaļa "māksla", kas tev pašam ir vissaldākais ēdiens, bet ģimenei – posts, jo līdzekļi, kas tiek ieguldīti mākslas darbā, tiek reāli tai atņemti.
Atliekam braucienu uz kalniem, jo gribu piedalīties izstādē, kurai man tāda un tāda skulptūra jāuztaisa. Tāpēc talkā nāk dizains, jo ar to var it kā mazliet vieglāk nopelnīt. Interjera dizainam sāku pievērsties, atgriežoties no Amerikas. Tas sākās diezgan nejauši, jo pēc izglītības neesmu interjera dizainers, taču sāku strādāt ar ļoti lieliem un atbildīgiem objektiem. Atkal nenobīties! Vienkārši nenobīties.
Interjera jomā no Amerikas atgriezos galīgi zaļš gurķis. Un te pēkšņi: "Uztaisīsi naktsklubu?" Jā!
Izdarīju un nenožēloju. Laikam jau uz iepriekšējo gadu pieredzes bāzes viss izdevās. Pat Latvijas Arhitektūras gada balvu ieguvu interjera sadaļā – ar pirmo objektu savā dzīvē! Tas laikam maisam to galu atvēra vaļā, likās, ka maizītes pelnīšanu varētu turpināt arī ar sadaļu “interjers”.
