Kauliņš Latvijas Radio par savu nodarbošanos pastāstīja: "Es strādāju Latvijas Universitātes Astronomijas institūtā. Varbūt ne gluži klasiski kosmosa pētīšana. To, ar ko mēs tur nodarbojamies, drīzāk var saukt par kosmisko ģeodēziju, proti, mērām precīzus attālumus līdz dažu noteiktu veidu Zemes mākslīgajiem pavadoņiem. Mērījumu precizitāte, ja ņem vērā, ka vidēji ģeodēziskās pozicionēšanas sistēmas pavadonis atrodas 20 000 kilometru attālumā, ir daži milimetri."
Viņš skaidroja, ka šie mērījumi ir nozīmīgi, pirmkārt, tāpēc, ka katram mums telefonā vai pulkstenī ir ģeodēziskās pozicionēšanas iekārtas mikroshēma, ar kuras palīdzību mēs varam noteikt savu atrašanās vietu. "Ja mēs nepārtraukti neuzraudzītu šos pavadoņus un nenoteiktu precīzas vietas, kur tie atrodas, tad šī sistēma ļoti ātri zaudētu savu precizitāti un pēc dažiem mēnešiem pat tūrisma līmenī nepieciešamo precizitāti vairs nodrošināt nevarētu. Tas ir vispraktiskākais un redzamākais," viņš norādīja.
Vienlaikus Kauliņš atklāja, ka kopš Krievijas izvērstā kara Ukrainā institūtā neveic mērījumus Krievijas pozicionēšanas sistēmas pavadoņiem. Viņš skaidroja, ka pasaulē ir 40 šādi dienesti, un visi, kas atrodas ārpus Krievijai, agresorvalstij vairs nedod šos datus.
"Līdz ar to viņiem no savas precīzās tēmēšanas ierīces trāpīt mērķī ir arvien grūtāk un grūtāk,"
mērījuma pārtraukšanas ietekmi skaidroja Kauliņš.
Par saviem pienākumiem un to, kā apvieno darbu, dzīvojot Ķoņu pagastā, Kauliņš norādīja: "Mans praktiskais uzdevums šobrīd tieši Astronomijas institūtā ir konstruēt, pilnveidot aparatūru, ar ko tas tiek darīts. To es varu darīt daļēji arī no šejienes. Ja man ir kaut kādi rasējumi, kaut kādi aprēķini, kaut kas tāds, to es varu mierīgi darīt šeit. Kad man ir pie dzelžiem jāstrādā, es braucu uz Rīgu."
Kā sacīja Kauliņš, tad būtībā viņa darba devējs ir Eiropas Kosmosa aģentūra, un latviešu pētnieku veikums ir viens no labākajiem.
"Kas cels sunim asti, ja ne pats. Kā jau teicu, pasaulē ir aptuveni 40 šādi dienesti, mēs esam pēc datu precizitātes kaut kur desmit labāko skaitā, un tas ir ļoti patīkami – būt kādā jomā zinātnes priekšgalā," viņš teica.
Doktora grāds ģeogrāfijas zinātnēs nav vienīgais Jāņa Kauliņa tituls, viņa vēlmi arvien apgūt kaut ko jaunu apliecina ar maģistra grādi ķīmijā un vides zinātnē. Savulaik viņa darba joma bija teritoriju plānošana, bet, tā kā kopš bērnības ir saistījis kosmoss, tad tagad ir piepildīts arī šis sapnis.
Tāpat viņam ir arī izaicinājumu pilns vaļasprieks – kāpšana kalnos.
"Tas sākās 2003. gadā, – radās vajadzība pēc kaut kā ekstrēma, un varbūt kaut kur mērķtiecīgi, jo man interesēja tas kopš seniem laikiem, bet varbūt pilnīgi ekspromtā – aizbraucu uz Dolomītu Alpiem, nodzīvoju tur divas nedēļās, un tad man bija skaidrs, ka tas ir kaut kas man. Tad nākamajā gadā jau uzkāpu Monblānā, pēc kā ir bijuši visādi kalnu pārgājieni, virsotnes un viss kaut kas. Tagad kopš 2017. gada esmu iemīlējies Nepālā un Himalajos līdz ausīm. Tad, kad es redzu to, kas man ir apkārt, tad es izjūtu, pirmkārt, milzīgu estētisku baudījumu. Otrkārt, tā ir vienreizēja iekšējās brīvības sajūta. Ne velti to sauc par kalnu slimību. Tā tas ir."
Bet runājot par Kauliņa aktīvo dzīves veidu, tad kalnos kāpšana, treniņi vēl nav viss, – vēl ir arī ceļošana un līdzdalība vīru korī "Silvikola".
"Principā es esmu lauku pensionārs. Man ir 65 gadi, rudenī būs 66 jau, bet, ziniet, man ir tāda pārliecība – ja cilvēks sevī visu mūžu iegulda un nesēž dīvānā, televizoru skatīdamies, un nedomā par to, kā lamāt valdību, tad viņš var nodzīvot pietiekami aktīvi arī ļoti ilgi," viņš atzina.
Apliecinot šo dzīves skatījumu, Kauliņš šoruden atkal dosies uz kalniem.
