Priecīga no savas darba vietas – Tuberkulozes un plaušu slimību centra Stopiņos – burtiski izlido plaušu ārste Evija Livčāne. Viņas pieredze ir filmas scenārija vērta. Ārste pati saslima decembrī un savā darbavietā atgriezās jau kā paciente.
“Uz slimnīcu es atbraucu ceturtdienā, un sestdienas pēcpusdienā es vairs neelpoju,” stāsta Livčāne.
Astoņu slimošanas nedēļu laikā ārste pabija četrās dažādās reanimācijas nodaļās. “Diemžēl ar mākslīgo plaušu ventilāciju nekas nebija atrisināms. Un man bija ekmo. (Ekstrakorporālā membrānu oksigenācijas sistēma (ECMO) tiek izmantota īslaicīgai sirds un / vai plaušu funkciju aizstāšanai pacientiem ar izteiktu sirds vai plaušu mazspēju – red.). Tas ir aparāts, kas apgādā cilvēku ar skābekli tad, kad plaušas vairs nestrādā,” skaidro pneimonoloģe.
Viņa ir viena no retajām, kura Latvijā izdzīvojusi pēc šī aparāta pievienošanas un tik smagas slimības gaitas. Kaklā ir aparāta atstātās rētas. Prātā – redzētais.
“Kad tu saproti, ka tev apkārt reāli mirst cilvēki. Lai cik tu esi smagā stāvoklī, tu redzi, ka blakus kāds bija, tad pēkšņi sāk klāt gultas.
Tie, kas nepotēsies, runā – ai, kā būs, būs, nomiršu un miers. Nekā! Tā nomiršana nenāk viegli. Tas ir ļoti, ļoti smagi,” zina stāstīt Livčāne.
Ārste visus mediķus sauc par glābējiem ar lielo burtu. Bet nevienu nepazīst sejā, jo viņi visi taču nāca aizsargtērpos. “Tas māsu palīgs no Gaiļezera toksikoloģijas. Noteikti, tas ir pienākumos viņam. Bet tā rūpība, ar kādu gara auguma lācīgais puisis man mazgāja matus... Vai plombīra saldējums, ko daktere man nesa, lai es vismaz kaut ko apēstu,” atceras Livčāne.
Cīņa par izdzīvošanu sākās tieši pēc komas. Tas, ko jūti, domājot par bērniem mājās, esot prātam neaptverami. “Manai meitai ir desmit gadi. Es domāju, ka sākumā viņa nesaprata... Mamma vienmēr atbild, arī tad, kad nevar runāt. Un tad pēkšņi mamma ir ārpus zonas un visu laiku ir ārpus zonas. Un pieaugušie ģimenes locekļi nevarēja saņemties un viņai to pateikt. Un tagad, kad ir pagājis laiks, meita saka – es sapratu, ka tu varēji nomirt, bet es ļoti ticēju, ka tas nenotiks ar tevi. Un droši vien kāda ticība mani novilka atpakaļ,” stāsta slimību pārcietusī.
Covid-19 ir ļoti klātesošs. Arī Tuberkulozes un plaušu slimību centrā Covid-19 gultas ir aizņemtas visu laiku. Tuberkulozes ārste uzsver –
jāmācās ar vīrusu sadzīvot, sevi maksimāli sargājot.
“Un, ja mums ir dotas vakcīnas... Esot jau gandrīz nomirušai no Covid-19, es gribu teikt, ka vajag darīt visu, lai mēs sevi sargātu! Mums ir jāatgriežas – bērniem ir jāiet uz skolu, jādejo, jāsporto, mums ir jāiet uz kino. Jādzīvo normāla dzīve!” saka Evija Livčāne.
Pēc piecām Vaivaru rehabilitācijas centrā pavadītām dienām ārste pati varēja aiziet līdz jūrai. Pēc pieciem mēnešiem viņa ir atgriezusies darbā. “Un glābju citus un varu turpināt! Atkal pārgājusi tai upei pāri,” viņa piebilst.
