„Kad sāku strādāt, sākumā daudzi izvairījās, jo lēni visu darīju. Kamēr iestrādājos, pagāja laiks, un daudzi klienti iemīlēja, ka labi strādāju, laipns esmu, labi apkalpoju un vienmēr izpalīdzu visiem.”
Mārtiņu Plāsi zināja daudzi, kas iepirkās Zolitūdes „Maximā” – tas esot tas foršais kasieris, kas labprāt palīdz un vienmēr gatavs aprunāties.
21.novembra vakarā bez 20 minūtēm sešos viņš sēdēja kasē, un iebruka veikala jumts. Mārtiņu no ēkas drupām iznesa nākamās dienas rītā kā pēdējo dzīvo, un viņš negribot kļuva par zīmi lielākajai traģēdijai atjaunotās Latvijas vēsturē.
„Pēdējo pacientu pie mums ieveda ap puspieciem no rīta. Tas bija „Maxima” kasieris, kurš vairāk nekā deviņas stundas bija nogulējis zem gruvešiem. Šim cilvēkam pašlaik ir ļoti smags veselības stāvoklis – abu roku, kāju lūzumi, galvas trauma…”
Ziņas no Rīgas Austrumu slimnīcas 22.novembra rītā bija šausminošas. Ticīgo vidū daudzus drīz aplidoja īsziņa: „Lūdziet par kasieri Mārtiņu, kurš cīnās par savu dzīvību. Ja izdzīvos, viņam, visticamāk, amputēs rokas.” Bet Mārtiņa rokas ārstiem izdevās saglābt. Tās pārcietušas daudzas operācijas, vienā joprojām metāla plāksnes. Mārtiņam, kurš agrāk nebija pat kārtīgi slimojis, pēkšņi bija jāmācās no jauna staigāt un darīt ikdienas lietas. Februāra vidū Latvijas Radio viņu satika, iznākam no slimnīcas.
„Beidzot no slimnīcas laukā, beidzot varēs atpūsties. Vairs nejūtos kā slimnieks, tikai gultā visu laiku guļot!” priecājās Mārtiņš.
Deviņus mēnešus vēlāk ar Mārtiņu un viņa mammu tiekamies viņu mājās Slokā. Kluss un smaidīgs, Mārtiņš staigā jau daudz drošāk, sarunas laikā daudz kustina trauslās plaukstas, ko klāj nelielas rētas. Uz jautājumiem atbild laipni un pacietīgi, taču neslēpj, ka bez negribētās popularitātes labprāt iztiktu. Atbalsta netrūkstot, bet uzmanības gan brīžam esot par daudz:
„Es pats esmu tāds klusuma un miera mīļotājs, un pēkšņi visu laiku visi nāk, grib noskaidrot, kas un kā…”
Jautāts, kas palīdzējis pārvarēt grūtāko laiku, Mārtiņš saka – tie bija sapņi: „Es sapņos sevi redzēju veselu, ka varu skriet, lēkāt un darīt visu pārējo. Tas arī palīdzēja tikt uz priekšu. Es zināju, ka viss atkal būs labi.”
Traģiskos notikumus pirms gada Zolitūdē Mārtiņam nelieku vēlreiz atcerēties. Runājam par nākotnes sapņiem un to, ko pašlaik gribētos darīt visvairāk.
„Riteņbraukšana – tā man vienmēr ir patikusi. Taisīt riteņus un braukāties. Tagad ar riteni varu braukt, bet tā, kā gribētu, – līdz tam vēl ir tālu ko trenēties. Tur vajadzīgas spēcīgas rokas, spēcīgas kājas, sacensībās pa kalniem braukt… Tas, ko man gribētos, saucas „downhill”. Tāpēc tika iegādāts tāds ritenis, lai kaut ko tādu varētu darīt. Kurš izturētu lēcienus un neizjuktu,” prāto Mārtiņš.
Cik ilgi būs jāturpina rehabilitācija un kad varētu atgriezties darbā, Mārtiņš pagaidām nedomā. Taču nešaubās, ka gribasspēka atlabšanai pietiks:
Es vienmēr esmu bijis pacietīgs, gribasspēks man arī vienmēr ir bijis liels. Sakoncentrējos un vienmēr panākšu savu. Tas arī man ir palīdzējis.”
Sarunas beigās Mārtiņa mamma Maruta lūdz vēlreiz pateikt paldies visiem, kuri palīdzējuši dēlam un atbalstījuši domās. Un aicina katru vēlreiz aizdomāties par savu atbildību, lai šādas traģēdijas vairs nekad nenotiktu:
„Cik daudzi, tajā skaitā arī mans dēls, atdeva vienu no savām dārgākajām lietām – veselību. Tā vēl ilgi liks viņam par sevi manīt. Es domāju, ka katram jāzina sava atbildības sajūta: es daru un atbildu par savu darbu. Nu nevar tā, ir jādomā. (..) Arī darba vietā priekšniekam, iestādes vadītājam ir jādomā par saviem padotajiem. Nu nedrīkst to pieļaut! Tas ir ļoti smagi…”
