Mātes sapnis redzēt paceļam Latvijas karogu Latvijā. Brīvības pieminekļa karogu iniciatora Andreja Mežmaļa stāsts

Pie Brīvības pieminekļa vēsturiskajā vietā atkal plīvo Latvijas valsts karogi, kurus valstij ziedojis atvaļinātaiss Jūras spēku flotiles admirālis Andrejs Mežmalis. Par šo iecerei vēl pirms valsts simtgades viņš rakstīja vēstules tā laika premjeram, Kultūras ministrijai un Rīgas domei, bet karogu atjaunošanas ideja atsaucību neguva. Taču, neatlaidīgi turpinot un uzrunājot Brīvības pieminekļa izgaismošanas fondu, iniciatīva īstenota šogad īsi pirms Lāčplēša dienas.

Atvaļinātais admirālis Andrejs Mežmalis ziedojis 4 Latvijas karogus pie Brīvības pieminekļaSintija Ambote

“Tas ir ļoti svarīgi, ka tie karogi atrodas pie Brīvības pieminekļa, jo Latvijā iebrauc dažādu valstu vadītāji un, pieejot pie Brīvības pieminekļa, tur neredz nevienu valsts karogu. Es tajā pirmajā vēstulē rakstīju, ka man ir skumji stāvēt pret Brīvības pieminekli un neredzēt nevienu Latvijas karogu. Un es domāju, ka tā jūtas arī daudzi, kas noliek vainagus pie pieminekļa svētku un atceres dienās,” sacīja atvaļinātais admirālis Andrejs Mežmalis.

Četru Latvijas valsts karogu pacelšanas pasākums vēsturiskajā vietā pie Brīvības pieminekļa par godu Lāčplēša dienai, 2021.gada novembris.

Dzimis Rīgā, bet dzimtenē ir vien pēdējos 22 gadus, jo Otrā pasaules kara laikā ar ģimeni nācies doties bēgļu gaitās. Andrejs spilgti atceras aizceļošanas dienu Tērvetē. Tas bija 1944. gada vasarā pirms Līgo svētkiem, viņam bija seši gadi.

“Tēvs ieskrēja mājā un teica, ka krievu tanki ir Bauskā un tūlīt ir jājūdz zirgs. Māte dabūja vienu govi, ko piesiet pie ratiem, lai mums, trīs bērniem, būtu piens. Mājā mums bija arī kūpinātava, kurā māte ieskrēja un paņēma kādu gaļas gabalu. Paņēma segas un palagus, sameta visu ratos, un mēs devāmies prom. Es atceros, ka tēvs – vārdā Jānis – tieši grasījās pirms Jāņiem taisīt alu un visas tās mucas pameta. Un māte bija sākusi siet sieru,” atceras Mežmalis.

Ģimene izmitinājās Kurzemē kādā skolā, bet vēlāk rudens pusē nonāca Liepājā, no kurienes bēgļi ar kuģi devās uz Vāciju. Andrejs nokļuva vācu pilsētā Dancigā, kas ir mūsdienu Gdaņska Polijas teritorijā. Tur ģimene kādu laiku dzīvoja barakās, bet tēvu nošķīra no ģimenes un nosūtīja grāvju rakšanas darbos.

“Tēvs bija pazudis. Mēs – trīs bērni un māte – atradāmies Austrumuvācijā. Mātei bija grūti jāstrādā, ēdiens bija ļoti švaks. Es prasīju mātei, ka gribu ēst, bet viņai bira asaras. Es tolaik nevarēju saprast, par ko viņa raud. Apstākļi bija ļoti grūti. Un tad tajā vācu miestiņā ienāca amerikāņu tanki, un tur bija iebraukušas arī krievu smagās mašīnas, kas ar varu visus bēgļus dzina tajās. Taču kāds no tiem amerikāņu leitnantiem paziņoja krieviem, ka tā ir amerikāņu ieņemtā teritorijā un visi, kas nevēlas braukt tajās smagajās mašīnās, var kāpt ārā. Mašīnas palika tukšas. Tur bija visādas tautības – poļi, lietuvieši, latvieši. Tad amerikāņi mums paradīja ceļu līdz robežai – Elbas upei, kurp mums bija jātiek, tad mēs visi ilgi, ilgi gājām,” pastāstīja Mežmalis.

Vēl pirms nonākšanas bēgļu nometnēs 1945.gadā Mežmalis bēgļu gaitās zaudēja 13 gadus veco māsu. Savukārt tēvs laimīgā kārtā atgriezās, un ģimene tā dēvētajā “dīpīšu” nometnē atradās līdz 1950. gada beigām, kad arī Amerika bija pieņēmusi lēmumu uzņemt Baltijas valstu bēgļus.

Mežmaļi sākotnēji ASV apmetās Indianas štatā kā strādnieki kādā lopkopības saimniecībā. Pēc vairākiem gadiem ģimene izveidoja savu piena saimniecību. Andrejs ASV iemācījās angļu valodu un ar labām sekmēm pabeidza gan pamatskolu, gan vidusskolu. Taču atgādinājums par Latviju bijis vecāku līdzpaņemtajās grāmatās.

“Tēvs ar māti vienmēr man lika lasīt vēstures grāmatas. Viena no līdzi paņemtajām grāmatām bija Aleksandra Grīna vēstures grāmata, kuru esmu lasījis kādas 100 reizes pa tiem gadiem. Un es tikai vēlāk sapratu, ka viņi negribēja, lai es zaudēju latviešu valodu. Tāpat viņi man stāstīja par Latviju, par lauku dzīvi, un man tas patika. Bet tolaik, lai varētu kaut ko labu nopelnīt, tev vajadzēja kaut ko vairāk,” pastāstīja Andrejs Mežmalis.

Andrejs Mežmalis ASV izvēlējās karaskolas gaitas: mācījās Jūras spēku akadēmijā par flotes virsnieku, kā arī vēlāk dienēja desanta vienībās. 80. gados viņš pensionējās un iesaistījās gan “Daugavas vanagu” organizācijā, gan arī ar citiem Baltijas valstu virsniekiem ASV nodibināja kopēju institūtu, lai atbalstītu savas dzimtās valstis pārmaiņu laikā.

Mežmalis vērtē, ka šāda saikne ar Latviju stiprinājusi arī viņu pašu:

“Tā sanāca, ka Baltijas institūtā ASV mēs viens otru stiprinājām. Tajā bija arī vēsturnieki, zinātnieki un citi izcili cilvēki.

Mēs rīkojām dažādus seminārus un aicinājām, lai uz ASV brauc arī politiķi no Latvijas. Tostarp vēlāk ieradās arī tā laika aizsardzības ministrs Ģirts Kristovskis. Pēc kāda laika, kad Latvija vēlējās iestāties NATO, viņš lūdza, lai atvaļinātie latviešu virsnieki atgriežas Latvijā. Pēc tiem semināriem ASV un Latvijā mani pierunāja, un es atgriezos Latvijā 1999. gadā. Pirmo gadu nostrādāju par ministra galveno padomnieku saistībā ar NATO. Savukārt 2000. gadā es jau uzvilku arī Latvijas uniformu.”

Vēl pirms pārcelšanās uz Latviju Andrejs atceras arī pirmo reizi, kad 90. gados apciemoja savas dzimtās mājas Tērvetē, kuras bērnībā steigā nācās pamest. Viensēta bija izpostīta, un Mežmaļu mājā dzīvoja četras ģimenes. Bet tas viņu neatturēja no atgriešanās.

Tagad valsts svētkos Andrejs Mežmalis uzvelk uniformu, dodas uz dievkalpojumu un noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa. Viņš īpaši piemin savu māti, kas piedzīvoja arī Pirmā pasaules kara notikumus Latvijā.

Vaicāts, kādēļ viņš turējās pie idejas par Latvijas karogiem pie Brīvības pieminekļa, Andrejs atklāj kādu noslēpumu: “Māte man bieži stāstīja par kādu sapni, ko viņa atkārtoti redzējusi naktīs. Viņa teica: Andrej, es redzēju paceļam Latvijas karogu Latvijā. Un viņa teica: “Latvija būs brīva”. Viņa gribēja to pieredzēt, es viņu atvedu 90. gadu vidū, kad viņai jau bija slikta veselība. Tad es sapratu, ka viņa ļoti gribēja tikt uz Latviju, lai nomirtu tieši šeit. Taču jau no bērna kājas man iespiedās atmiņā tas, ka viņa stāstīja par saviem sapņiem. Es domāju – tā bija ģimenes audzināšana, ne tikai mīlestība pret savu ģimeni, bet arī pret savu tautu un valsti. Es domāju – tas ir mantojums no maniem vecākiem.

To nepanāca Andrejs Mežmalis, bet visa tauta, visi tie, kas cietuši un cerējuši, ka Latvija reiz būs brīva.”

 

Izgaismots Brīvības piemineklis Lāčplēša dienā.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt