Karla sagaida labā omā. Vakar gan esot bijusi slikta diena, stāsta mamma Inta – bijusi epilepsijas lēkme. Karla labprāt darbojas savā aktivitāšu krēsliņā, arī zīmē. Kad Karla piedzima, viņai konstatēja smagus smadzeņu attīstības un darbības traucējumus. Prognoze bija, ka meitene būs nekustīga, neredzīga un nedzirdīga.
Karlas mamma Inta stāsta, ka ģimenē ir arī 14 gadus vecs dēls un tētis.
"Īpašā bērna ienākšana ģimenē – tas ir liels šoks un pārsteigums, jo tas notiek tad, kad tu neesi sagatavots. Un lielākā problēma ir tā, ka tu esi atstāts viens ar savu situāciju. Un tu nezini, ko darīt," stāsta Inta.
Karla spēj pārvietoties, ja viņai palīdz, bet ģimene jau laikus saprata, ka, Karlai pieaugot, arvien apgrūtinošāk kļūs viņu izcilāt. Turpina mamma Inta: "Sapratām, ka tā mūsu pārvietošanās uz otro stāvu, kur ir viņas istaba, kļūst viņai bīstama, jo tu vari ne tikai pats nokrist, viņu vedot, bet arī savainot viņu."
Slimības dēļ Karlu bez pieskatīšanas nevar atstāt ne mirkli – ja viņa nav vecāku aprūpēta, palīgā katru dienu nāk auklīte. Un tā 24 stundas diennaktī.
Sigita ir asistente īpašiem bērniem jau astoņus gadus. Viņa uzskata, ka ir netaisnīgi nepalīdzēt ģimenei ar pacēlāja ieviešanu.
"Ja tev nav tā ierīce, tad reāli to dara cilvēks. Tad tā ir mamma, kurai sabeigta mugura. Tas ir vēl viens asistents, tas ir tētis.
Vajadzētu būt tā, ka mēs kā sabiedrība... Mums vajadzētu iestāties, lai šai ģimenei palīdzētu. Tas, kas notiek. Mēs viņiem iedodam kara cirvi un sakām – tur. Tā ir tā realitāte. Ģimenes izdeg… Teiksim, Karlas gadījumā tas, ko Karla var ar to diagnozi, kas viņai ir, tas ir brīnums. Tas, cik daudz vecāki tur ir ielikuši," stāsta Sigita.
Ar lūgumu palīdzēt pielāgot vidi mājoklī Karlas mamma meklēja atbalstu Mārupes pašvaldībā. Tam sekoja atteikums ar pamatojumu, ka to neparedzot likums. "Man nāca informācija, bet kā - ir Bauska, ir kaut kur Latgales reģionos, ir pašvaldības, kas šo apmaksā. Un vispār nav jautājumu. Kaut kā dīvaini – mēs dzīvojam vienā no bagātākajām Latvijas pašvaldībām un nē… Un tad es zvanīju vēlreiz," stāsta Inta.
Pēc tam, kad tika piesaistīta labdarības organizācija "Ziedot.lv", ar draugu un citu ziedotāju atbalstu bija cerība. Reaģējot uz "Ziedot.lv" aktivitātēm, arī Mārupes pašvaldība rada iespēju segt pusi no pacēlāja izmaksām.
Pacēlāja, kas Karlu katru vakaru nogādā guļamistabā, izmaksas ir gandrīz 11 tūkstoši eiro.
"Paldies Dievam, ka tas [pacēlājs] ir, jo Karla aug. Viņa pagaidām sver tikai 30 kilogramus, bet būs diena, kad viņa svērs 50, 60. Un būs ļoti grūti," uzsver mamma.
Ergoterapeits Lotārs Freivalds no Ogres rehabilitācijas nodaļas mājvizītēs redz, cik dažādos mājokļos dzīvo cilvēki ar kustību traucējumiem. Viņš uzsver, ka ne visiem primāri vajadzēs dārgu palīglīdzekli.
"Tā individuālā pieeja ir aiziet uz tām mājām apskatīties, kā tas izskatās – vai vispār mājās ir siltais ūdens vai nav? Ir sliekšņi vai nav sliekšņi. Vai šis cilvēks, ja viņš ir ratiņkrēsla lietotājs – vai viņš tiek vispār ārā no savas istabas? Un mēs varam viņam pielāgot vannasistabu vai ielikt mājās pacēlāju – tas viss ir bezjēdzīgi, ja viņš netiks ārā no istabas. Tas viss ir šausmīgi bezjēdzīgi," stāsta terapeits.
Labdarbības organizācija "Ziedot.lv" apstiprina, ka pašvaldību atbalsts mājokļa pielāgošanai katrā pašvaldībā ir atšķirīgs. Vienā kaut ko apmaksā no neparedzētajiem līdzekļiem, otrā neapmaksā neko. Karlas asistente Sigita stāsta: "Īpašie bērni ir dārgie bērni. Tas ir pilnīgi vienalga, kurā vietā viņi ir.
Tas ir skumji, ka mums ir jācīnās par to, lai mums būtu kurpes.
Tam īpašajam bērnam tas jau nav izvēles jautājums. Tas nav jautājums, ja tev ir tipisks bērns - vai es gribu spēlēt futbolu, hokeju vai basketbolu. Šim bērnam tas nav jautājums par to. Tas ir jautājums, vai tu varēsi vispār būt."
Piemēram, Rīgā pat ar ģimenes līdzmaksājumu rindā pēc kāpņu pacēlāja ir jāgaida no trim līdz četriem gadiem.
KONTEKSTS:
Tuvojoties labdarības akcijai "Dod pieci!", tiek pievērsta uzmanība cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Vēstīts par to, cik dārgi cilvēkiem ir ierīkot pacēlājus mājās. Ja palīdzīgu roku nesniedz pašvaldība, cilvēkiem jāvēršas "Ziedot.lv" vai arī jāizlemj, ka dzīve jāpavada "mūžīgajā mājsēdē". Tāpat arī vēstīts, ka dažādās iestādēs pieeja pacēlāju izbūvei bijusi ļoti formāla, kas cilvēkiem ratiņkrēslā sagādā lielas grūtības.
