Pirms aptuveni pusgada es nolēmu iegūt autovadītājas tiesības. Braukšanas instruktors Māris Tipa manu paziņu lokā pazīstams kā labs skolotājs, kurš var iemācīt braukt jebkuram. Viņš māca vadīt auto arī nedzirdīgiem cilvēkiem, ar kuriem braukšanas laikā sazinās, rakstot norādes uz lapiņas. Nodomāju – lūk, tādam jābūt manam instruktoram un sāku mācīties braukt.
Reiz pasmējos – tev ir tāda pacietība, ka varētu sardzē stāvēt. Izrādās, savulaik viņš tiešām to darījis. Dienēja padomju armijā un stāvēja goda sardzē pie Mauzoleja Sarkanajā laukumā – sargāja Ļeņinu. Tolaik tā bijusi prestižākā rota no visām, un kareivji izraudzīti pēc īpašiem principiem.
„Viņi meklēja tādus sportiskus, jaunus cilvēkus, kas varētu stāvēt pie Kremļa, un laikam gadā vienu reizi tādus meklēja tieši Latvijā. Jo no Āzijas vai Kazahstānas, gruzīņi vai armēņi tur nedienēja. Tur bija tieši krievi, baltkrievi un pa reizei tur iesauca arī mūs – latviešus,” stāsta Māris.
Treniņos Māris soļojis līdz pat astoņām stundām dienā un regulāri līdz spēka izsīkumam priekšā izstieptās rokās turējis ķeblīti, lai rokas stiprākas.
„Kaut arī bija ārā -10 vai -20 grādi, mums bija jāstāv.
Mums bija vienā no kabatām kabatas lakatiņš, un, ja aukstumā deguns sāka tecēt, tad mēs, piesitot pie karabīnes, paziņojām, ka mums kaut kas ir vajadzīgs. Un iznāca ārā komandieris, un viņš notīrīja mums to degunu. Kad nāca apmeklētāji un redzēja, ka mums asariņa birst vai deguns tek, tad arī tantiņas slaucīja ar saviem kabatas lakatiņiem, piečubināja, lai mēs tur smuki stāvētu,” atceras Māris.
Lai cik priekšzīmīgs, izturīgs un mierpilns bija Māris, goda sardzē pie Ļeņina sāniem viņš aizvadīja vien dažus mēnešus. „Es tā jutu, ka mani nesūta uz saimnieciskajiem darbiem jau nedēļu, un tad pēkšņi pasaka – tevi pārsūtīs uz citu daļu. Sakrita laiks ar to, kad no Federatīvās Vācijas bija atbraukuši radinieki manai krustmātei. Mēs sarakstījāmies vienmēr, un es sapratu, ka varbūt tādēļ mani aizsūtīja uz citu daļu.”
“Mamma arī tajā laikā brīnījās, kā mani paņēma uz Kremli, ja viņa ir bijusi izsūtītā un arī viņas mamma ir bijusi izsūtītā.
Tikai, kad bija neatkarīgā Latvija, mamma izstāstīja, ka viņa ir bijusi izsūtīta. Līdz tam es to nezināju,” stāsta Māris.
Māris obligāto militāro dienestu pabeidza kādā sanitārajā daļā Piemaskavā. Pagājuši jau gandrīz 30 gadi, bet viņš joprojām Ļeņinu atceras: “Vēl tagad es, aizverot acis, uzreiz atceros, kāds viņš izskatījās, jo tomēr tas bija vesels pusgads, kad man bija jāskatās uz viņu.”
