«Māras centrā» ģimenes atgūstas no vardarbības un nabadzības

Ik mēnesi Latvijas ģimenēs tiek nogalinātas trīs sievietes, ik gadu 120 sievietes tiek smagi piekautas. Vardarbība Latvijā nemazinās. Taču  pēdējo mēnešu laikā aizvien vairāk ģimeņu krīzes centros nonāk ne vien piedzīvotās vardarbības, bet nabadzības dēļ. Pusgadu neuztraucoties par pajumti un ēdienu, daudzbērnu mammas cenšas atsperties, lai turpmāk par sevi un bērniem atkal rūpētos pašas.

“Māras centrā” pie Māras dīķa brīvu vietu nav. 40 bērnu un viņu mammas te mēģina atgūties pēc pārdzīvotā. Vieniem tā ir vardarbība, citiem – nabadzība.

Ramonai nomira vīrs, un viņa palika ar četriem bērniem. „Bija jāizvēlas – īrēt to dzīvokli vai dot bērniem ēst. Tad nonācām šeit,” stāsta sieviete. Viņu budžets - apgādnieka zaudējuma pensija un bērnu pabalsts - bija nedaudz pāri simts eiro. „Tāpēc mums tā sanāca – te teātris skolā, kā tad nelaidīsi? Paldies dievam, mums vecākajai piešķīra brīvpusdienas,” saka četru bērnu mamma Ramona.

Savukārt Ievai palika bail no dzīvesbiedra. Kā viņš iznāca no cietuma, tā atsāka dzert un draudēt. „Vajadzēja pielikt tam punktu. Nevar tā dzīvot, ja ir mazi bērni. To taču nevar izturēt!” saka Ieva.

Dzīve krīzes centrā nav nekāda medus maize - daudzas ģimenes ar bērniem blakus istabiņās. Paiet laiks, kamēr sarod. Taču te vismaz pāris mēnešus var nedomāt par naudu, bet saņemt konsultācijas, nokārtotu visus dokumentus, saņemt pabalstus un dzīvotu tālāk pašu spēkiem. „Meklēju darbu. Tikko noliku eksāmenu uz kases aparāta. Esmu arī bezdarbniekos. Pati meklēju, caur paziņām meklēju. Bet man vajag pusslodzi, kam tad bērnus atstāt? Nevar atstāt bez uzraudzības,” saka Ramona.

Arī Ievai bijusi darba pieredze: „Es esmu traukus mazgājusi, vākusi. „Maximā” pie kases stāvēju. Sākumā vispār neko nesapratu; pazūd no kases 3, 5 lati – viss taču no savas algas jāatlīdzina. Bet pēc tam normāli bija. Man arī Centrāltirgū ir paziņas. Varbūt tur iestāšos darbā.”

“Māras centra” vadītāja Gita Krūmiņa stāsta, ka centrā nonākušām ģimenēm ir svarīgi pasargāt bērnus no vardarbības: „Viņas saprot, kā palīdzēt sev. To, kas ir noticis, to jau ne uz mūžu nevar izdzēst. Bet, ja viņas spēj pārtraukt to apli, tad vismaz viņām izdodas pasargāt savus bērnus no vardarbības nākotnē. Un tas ir ļoti daudz.”

Tieši šo ģimeņu bērniem veltīts projekts “Manas sapņu šūpoles”. Tas noslēgsies Valentīna dienā, kad apbalvos zīmēšanas konkursa uzvarētājus. Konkursa mērķis ir pārbūvēt atpūtas laukumu, kas remontu nav redzējis kopš centra atvēršanas pirms septiņiem gadiem. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt