Pirmā darba pieredze sociālajā darbā Baibai bija dienas centrā cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Un darba gaitas sākās no pašiem pamatiem – kā aprūpētājai. Ļoti daudz nācās palīdzēt cilvēkiem tādās ikdienišķās situācijās kā pēc tualetes apmeklējuma vai nomainīt pamperus. Centrā bija arī cilvēki ratiņkrēslos. Un smalku sievieti ielika tieši tajā smagākajā grupā, kur visi bija daudz pieaugušāki un lielāki par viņu.
Nācās daudz mācīties, lai saprastu, kā veidot kontaktu ar cilvēkiem, kas nerunā, kam ir garīgā atpalicība. Bet jauni izaicinājumi Baibu nebiedēja.
"Viņš ir dzīvs cilvēks, viņam ir emocijas, viņš grib justies novērtēts un mīlēts."
Tajā laikā Baiba paralēli vēl studēja. Tomēr ļoti lielu atbalstu pirmajos soļos sniedza kolēģi, ģimene un Dievs. Arī pateicoties Dievam Baiba atrada savu aicinājumu šajā dzīvē – palīdzēt citiem cilvēkiem.
"Dievs mani tik ļoti sargājis, viņš man devis tik daudz laba. Šodien arī man ir tik daudz, un es saprotu, ka es to nevaru turēt pie sevis, ka man ir jādod citiem."
Baiba mudina sabiedrību nebaidīties palīdzēt cilvēkiem. Ja kādam uz ielas nepieciešama palīdzība, dariet to. Kaut vai vienkārši uzdodot jautājumu: vai jums viss ir kārtībā?
"Man noteikti svarīga šī pievienotā vērtība, šī sociālā ietekme, sociālā atbildība. Tas, ko es varu dot cilvēkiem," atzīst Baiba.
Viņa arī uzskata, ka daudzi joprojām baidās strādāt ar cilvēkiem ar invaliditāti, satikties vai komunicēt, jo ir savs neērtums, īsti nav izpratnes, kas un kā. Tomēr, laikam ejot, sabiedrība kļūst aizvien pretīmnākošāka.
