Diagnoze - olnīcu vēzis

Saulains darbadienas rīts Rīgā. Soma lidojumam uz Angliju sakārtota, vēl jānopērk Latvijas gardumi vīram, un pēc 24 stundām jau būšu mājās! Pamanu, ka atnācis e-pasts ar man nesen veiktās operācijas histoloģijas (izņemto audu analīzes) rezultātiem – izlemju apskatīties. Atveru. Audzējs, karcinoma?!

Vai tas nozīmē – vēzis? Trīcošām rokām rakstu interneta meklētājā atslēgas vārdus, nosūtu rezultātus arī meitai, kura tobrīd lekcijās. Topošā daktere, kurai patlaban rit pēdējais, sestais kurss, studējot Latvijas Universitātē. Meita Agija pēc brīža atbild – paga, mammu, drīz būšu mājās, visu izstāstīšu! Tālākais kā nelāgā murgā.

Jā, tas ir olnīcu vēzis, steidzami nepieciešama otra operācija. Meita manā vietā saorganizē datortomogrāfiju, sazvanās ar ķirurgu. Pat nejautāju, kas par operāciju, drudžaini mēģinu sakārtot domas un izrēķināt, kā visu paspēt divu dienu laikā. Nez kādēļ esmu iegādājusies aviobiļeti ar iespēju atcelt lidojumu slimības gadījumā. “Airbaltic” uzreiz piekrīt atmaksāt iztērēto bez liekiem paskaidrojumiem. Rakstu vīram, lai negaida mani no rīta lidostā, es nebūšu, vajag otru operāciju.

Pamazām sāku aptvert notiekošo.

Man ir vēzis. MAN. IR. VĒZIS. Kā, no kurienes? Man, kas vienmēr kārtīgi un regulāri gājusi pārbaudīties, nodarbojusies ar sportu, ēdusi veselīgi...

Blakus, par laimi, ir meitas plecs, raudam abas. 

Kas ir olnīcu vēzis?

Olnīcu vēzis ir viens no bīstamākajiem vēža veidiem, to parasti atklāj tikai vēlīnās stadijās, jo simptomi ir ļoti neizteikti, tos bieži noraksta uz citām kaitēm. Piecu gadu izdzīvošanas prognozes nav uzmundrinošas, taču jāņem vērā fakts, ka statistika ir krietni vairāk nekā piecus gadus veca, jo kā gan citādi varētu savākt un apstrādāt datus par izdzīvojušajiem pacientiem, pie tam arī zāles un ārstēšanas metodes šobrīd ir krietni mainījušās.

Puse olnīcu vēža gadījumu pasaulē atklāti sievietēm 65 gados vai vecākām, savukārt vidējais dzīves ilgums sievietēm ir 72 gadi, tātad var secināt, ka izdzīvošanas prognoze nākamajos piecos gados arī bez vēža tāpat nebūtu spīdoša. Tiek uzskatīts, ka viena no panākumu atslēgām ir kvalitatīvi veikta ķirurģija, izgriežot visus iespējamos vēža perēkļus, kam seko ķīmijterapija, lai iznīcinātu mikroskopiskās vēža šūnas, ko ar aci nav iespējams ieraudzīt.

Ķīmijterapija nav patīkams pasākums - tam ir daudzas nelāgas blakusparādības, taču bieži vien sievietēm lielākais pārdzīvojums ir matu, skropstu un uzacu izkrišana... Taču labā ziņa tāda, ka tas viss parasti pēc tam ataug. 70% gadījumu vēža šūnas izdodas iznīcināt, un pēc tam nepieciešama regulāra kontrole, jo diemžēl vēzis var atgriezties. Ja vēzis neatgriežas pēc pieciem gadiem, tad var atviegloti uzelpot.

Pazīmju gandrīz nebija

Patiesībā man ir ārkārtīgi paveicies, jo janvārī, slimojot ar gripu, pēkšņi uzradās labi pamanāma olnīcas cista – pavisam normāla un bieža parādība sievietēm auglīgā vecumā, kas nebūt nenozīmē vēzi. Taču vajadzēja operēt, un sākotnējās pārbaudes neko viennozīmīgi ļaunu nerādīja, pat ne asins analīžu audzēja marķieri.

Ārsti gan pieļāva, ka varētu būt arī kas slikts, taču ne es pati, jo tak jūtos ļoti labi!

Tagad saprotu, ka dažas pazīmes bija gan - tās gadu gaitā dažādi ārsti gan Latvijā, gan Anglijā norakstīja uz citām, nenozīmīgām kaitēm. Lai nu kā, šobrīd pagājušas vairākas nedēļas no otrās operācijas, kur diemžēl secināja, ka ir arī metastāzes (vēl viens šausmīgi bailīgs vārds!). Stadija IIIA, ko Anglijā klasificē kā IIB. Tam gan nav būtiskas nozīmes, taču man otrā noteikti patīk labāk.

Ķirurgs saka, ka izveseļošanās prognoze ir tik laba, cik nu vien olnīcu vēzim var būt, un man viņam gribas ticēt, jo Dr. Ronalda Mačuka prognozes līdz šim izrādījušās pareizas.

Varu diezgan droši apgalvot, ka mani ir izglābusi Latvijas medicīna. Maksas, protams. Anglijā būtu par brīvu, taču tur viss notiek neiedomājami lēni.

Latvijā daudzi izpalīdzēja, gan uzrakstot slēdzienu uzreiz, gan pieņemot un pat operējot ārpus darbalaika. Anglijā nekas tāds nebūtu iedomājams.

Nelāgas atmiņas

Ik pa brīdim atceros māsiņu Jūrmalas slimnīcā, jo par sevi spītīgi atgādina sāpes labās plaukstas virspusē. Īsta inkvizīcija, jo, ņemot asins analīzes, kopā ar vēnu tika sadurts radiālais nervs. Bļāvu kā traka, bet tiku nostrostēta, ka tas nav nekas, lai nemuļķojos.

Vai nākamais rīts pēc operācijas, kad, pārvedot no intensīvās aprūpes, pašai ar svaigi sašūtu vēderu praktiski bez palīdzības divreiz jāpārrāpjas no vienas kušetes otrā, otrajā reizē, kušetei negaidīti sākot slīdēt, gandrīz iekrītot pa vidu. Biju iedomājusies, ka man palīdzēs, bet varbūt tas tikai tad, ja pacients galīgi nekust? Mana mamma vēlāk nodemonstrē paņēmienu, kā savulaik, strādājot slimnīcā par sanitāri, pārvietojusi guļošus pacientus. Viņai 77 gadi, bet mierīgi mani pabīda, kur vien vajag.

Par dažiem slimnīcā sastaptajiem darbiniekiem savukārt nākas brīnīties – kā viņi spēj strādāt tik ilgas stundas, ieliekot darbā visu sirdi un dvēseli. Latvijā vajadzētu nopietni padomāt par to, ka arī vidējam medicīniskajam personālam jāmaksā normālas algas, lai nav jāsamierinās ar faktu, ka, piemēram, nodaļā gluži vienkārši neviena nav uz vietas, un pretsāpju zāļu tagad nebūs.

Varbūt vajadzētu izdomāt legālu veidu, kā atlīdzināt, labprāt piemestu savu daļu, ja zinātu, kā.

Vairākas zaudējuma izdzīvošanas stadijas

"Mammu, tu tagad esi depresijas fāzē, tas ir normāli, tam visam jāiziet cauri," telefonsarunā mierina Agija. Izrādās, ir vairākas fāzes, kurām šādos gadījumos gan vēža slimniekam, gan tuviniekiem jāiziet cauri. Šoka vai nolieguma fāze, kad cilvēks īsti neaptver, kas ir noticis, un zūd realitātes izjūta; tad dusmu, tad tirgošanās vai kaulēšanās fāze, kad tiek risināti dažādi “kā būtu, ja būtu” scenāriji; depresijas, kad realitāte ir saprasta, un galu galā samierināšanās. Diemžēl nav nekādas garantijas, ka, izejot cauri tām pirmajām, izdosies palikt samierināšanās fāzē. Man neizdodas, mētājos no vienas uz otru un apskaužu tās sievietes, kuras spēj dzīvot tālāk un priecāties par katru dienu. Vēzis bieži nozīmē hronisku slimību, un kā lai ar to samierinās?

Pavisam drīz sāksies ķīmijterapija, no kā laikam vēl vairāk bail nekā no paša vēža. Nekad nebiju iedomājusies, ka var dzīvot, nepārtraukti izjūtot milzīgas, neizskaidrojamas bailes. To izjūtot teju visi vēža slimnieki, tās ir bailes no nāves. It kā dzīve būtu sadalījusies divās daļās – mana dzīve un vēža dzīve, kur neiztrūkstošas opcijas ir nakts murgi un ikdienas baiļu lēkmes. Un sajūta, it kā vairs nav vērts neko darīt, priekš kam...

Ķīmijterapija Anglijā

“How do you say 'thank you' in Latvian?* Paldies?” Jautā smaidīga māsiņa pēc analīžu paņemšanas Saseksas Vēža centrā. Izrādās, igauniete, tādēļ “paldies” bez akcenta. Kamēr tiek rakstīti dokumenti, uzzinu, ka viņa Anglijā strādā jau 11 gadus, es savukārt palielos, ka esmu intervējusi viņu prezidenti. Kopīgi secinām, ka Kaljulaida ir tiešām izcila. Māsiņa darbojas ārkārtīgi uzmanīgi, Igaunijā tik uzmanīgi ar pacientiem nestrādājot, viņasprāt, tur vajadzētu mācīties no Anglijas.

Vēlāk cita māsiņa, angliete, paslavē, ka pēc manis nevarot pateikt, ka nesen bijusi nopietna operācija (mēs, latvietes, esam stipras!), iejūtīgi iztaujā, vai ir, kas palīdzēs tikt galā ar ikdienas soli, ja ne, tad to varot noorganizēt.

Ir brīvprātīgie, kas palīdz ar mājas darbiem, var arī aizvest līdz slimnīcai, ja vajag. Arī parūku varot iedot, jo mati diemžēl izkritīs, un palīdzēt pieteikties pabalstiem, ja nevarēšu strādāt.

Sociālā atbalsta sistēma, šķiet, darbojas daudz labāk par britu standarta veselības aprūpi, ir gan valstiskās, gan nevalstiskās organizācijas, kur lūgt palīdzību. Neatkarīgi no ienākumiem visas recepšu zāles būs par brīvu, par brīvu pat autobuss, ar ko braukt uz slimnīcu. Autostāvvieta pie slimnīcas bezmaksas - ja vien izdodas atrast brīvu vietu. Mūsu meitenes, kuras jau izgājušas ķīmijterapiju Anglijā, stāsta, ka piedāvājot pat masāžas un apmācību, kā krāsoties. Pagaidām izskatās, ka tieši dažāda veida palīdzība un

pacientu uzmanīšana ir galvenā atšķirība, jo zāles ķīmijterapijā Latvijā būtu tieši tādas pašas.

Vēzis nelīp

Vīrs apsolījis, ka tūlīt abi kopīgi dzīsim nost matus un būsim plikgalvji. Un tad pa kluso naktī uz mana pakauša zīmēšot ķiņķēziņus, no rīta būs jāmin, kas uzzīmēts. Krisam piemīt fantastiska spēja smīdināt, pat tad, kad sēžu pavisam noraudājusies. Zinu, ka jebkurā brīdī varu rakstīt vai zvanīt meitai, ja paliek skumji vai nesaprotu medicīnas nianses. Arī vīram ir ļoti grūti, nezinu, ko mēs visi darītu bez apkārtējo atbalsta.

Daudzi piedāvājuši palīdzēt, arī ar finansēm, taču pagaidām nevajag. Arī labas domas palīdz, ir jauki apzināties, ka neesi viens pats ar savu bēdu. Ļoti būtiski parunāties arī ar tiem, kurus piemeklējusi līdzīga nelaime, un izrādās, ka ar vēzi slimo ļoti daudzi, slēpjot savu diagnozi no apkārtējiem. Vēzis jau nav ne kauns, ne lipīga slimība, tā ir mūsdienu realitāte. Kā mēdzot teikt meitas profesors Latvijas Universitātē - ja cilvēki nemirtu no parastām slimībām, tad galu galā visi nomirtu no vēža. Audzējs var piemeklēt jebkuru no mums, atliek tikai kādā brīdī informācijas kopēšanai šūnā noiet greizi, un vēža aizmetnis gatavs. Vēl nav īsti skaidrs, tieši kas ietekmē audzēju rašanos, tāpat arī vēl nav pilnīgi skaidrs, kā vēža cilmes šūnas cilvēka organismā pilnīgi iznīcināt, tādēļ arī nav terapijas, kas darbotos 100%.

Kriss Metkalfe, Ilzes vīrs - cenšos uzvesties normāli

Kad uzzināju Ilzes diagnozi, likās, ka pasaulei pienācis gals, nezināju, ko darīt. Taču man jābūt stipram, citādi viņai būs vēl grūtāk. Ja būšu depresīvs un nomākts, tad tas noteikti nepalīdzēs.

Draugi ļoti atbalsta, priekšnieks darbā ļauj ņemt brīvu tad, kad vien nepieciešams. Arī tad, ja pats nejūtos labi, varu doties mājās. Par nākotni nedomāju, vispār cenšos nedomāt par negatīvajām lietām; ja kas notiks, tas notiks, pagaidām vēl viss ir labi. Jā, ir bail, bet negribu ļaut sev baidīties, jo tas padarīs situāciju tikai sliktāku. Man šķiet, ka īsti neesmu vēl apzinājies realitāti, tas droši vien palīdz.

Nākamgad mums abiem būs 50, gribējām doties ceļojumā. Neesam vēl izlēmuši, Ilze gribētu uz Venēciju, es gribētu vai nu uz Spāniju, vai Austrāliju. Pagaidām pat nepieļauju domu, ka nevarēsim!

Cenšos uzvesties, cik nu normāli iespējams, lai nekas mūsu dzīvē nemainītos. Ja viņai ir bēdīgi, tad vienkārši samīļoju un ļauju bēdas izrunāt. Nezinu, laikam tagad nemāku atrast īstos vārdus, taču cenšos darīt visu, lai Ilze justos labāk.

Agija Kalve, Ilzes meita - mācāmies pierast

Tajā brīdī, kad mamma pārsūtīja otrās operācijas histoloģijas slēdzienu, biju mācību praksē Stradiņa slimnīcas vienā no nodaļām un rakstīju pacienta slimības vēsturi. Nevarēju saņemt drosmi pati atvērt rezultātus, palūdzu to izdarīt divām grupas biedrenēm – labām draudzenēm. Pat neatceros, vai viņas ko teica, tikai to, ka pēc acīm jau bija skaidrs, ka tūlīt jāzvana ķirurgam.

Arvien mēdzu aizmirst par biedējošo diagnozi “vēzis”, un varbūt tā ir labāk – neskatos uz mammu kā uz slimnieci. Turklāt, gluži kā parasti, mamma vēlas iedziļināties visos sīkumos, līdz ar to

mammu nemaz nav tik viegli nomierināt, jo viņai ir daudz jautājumu, uz kuriem ir jāmeklē zinātniski pamatotas atbildes.

Šāda rosīšanās mobilizē gan mani, gan palīdz mammai. Pie tam dažreiz, lai saglabātu mieru, ir jāsaprot bēdīgākais scenārijs – un tikai tad var atviegloti uzelpot, jo ir skaidrs, ka nav nemaz tik slikti.

Sākumā gan šķita, ka mums ir atņemts tas, kas nekad nav piederējis – garantija tam, ka vienmēr viss būs kārtībā. Ir jādzīvo tālāk ar to, kas ir dots, un domāju, ka gan mamma, gan es, gan visi, kas jūt līdzi, mācāmies pie tā pierast.

*„Kā jūs latviski sakāt paldies?” – tulk. no angļu valodas