Panorāma

A.Freimanis komentē Saskaņas cerības uz latviešu vēlētāju

Panorāma

Mana Latvijas vēsture -- Harijs Astra

Mana Latvijas vēsture -- Erna Priedniece

Mana Latvijas vēsture: Dibinoties valstij, Ernai Priedniecei bija seši gadi

Lāčplēša dienas priekšvakarā un gaidot Latvijas 95.dzimšanas dienu „Panorāma" sāk sižetu sēriju „Mana Latvijas vēsture". Mūsu valsts kļūst vecāka, bet mūsu varoņi, ar katru dienu - kļūs jaunāki. Ikviens dzīvesstāsts ir mūsu vēstures sastāvdaļa. Šoreiz stāsts ir par Ernu Priednieci, kurai bija seši gadi, kad nodibinājās mūsu valsts.

Erna Priedniece ir zinātniece, un savulaik pētījusi tik sarežģītas problēmas kā nespecifisku antigēnu ietekme uz infekcijas alerģiju. Taču par savu zinātnisko darbību viņa detaļās neieslīgst. Lielu mūža daļu Priednieces kundze strādājusi tagadējā Stradiņa universitātē par pasniedzēju mikrobioloģijā. Par sasniegumiem zinātnē viņa interesējas arī astoņdesmit deviņu gadu vecumā, ar prieku lasot pestījumus par Higsa bozonu.

Taču Ernas kundzes bērnība pagāja tikko dibinātajā Latvijā. Viņas vecāki tajā laikā bija strādnieki. Mamma strādāja tekstilfabrikā, tēvs – apavu fabrikā. „Nekāds zelta laikmets jau nu nebija. Cilvēki tāpat daudz strādāja, no šā tā bija jāatsakās, šo to varēja iegūt. Laikam cilvēki toreiz tādi pieticīgāki bija," spriež Ernas kundzes.

Arī sarunu temati pirmskara Latvijā bija citi. Piemēram, tolaik lielākajai daļai veco ļaužu nebija aktuāls pensijas lielums, jo lielākā sabiedrības daļa pensiju nemaz nesaņēma. Tomēr cilvēki par dzīvi nesūrojās. „Tagad ir cilvēki, kas cīnās par savu izdzīvošanu. Jāsaka, toreizējos Latvijas laikos tā nebija. Bija pieticīgi jādzīvo, bet, ka tieši domāt, kā es apmaksāšu tādus rēķinus – nebija tā."

Ernas kundzes atmiņā joprojām spilgti iespiedies pusaudzes gados dzirdētais no latīņu valodas skolotāja - bijušā krievu muižnieka, kurš bijis spiests emigrēt no savas dzimtenes. „Dzimtene var būt tikai viena. Tā kā to teica cilvēks, kurš bija visu pazaudējis, no dzimtenes izraidīts, tad man tas ir palicis atmiņā."

Kara laiku Erna Priedniece atceras nelabprāt. Savukārt padomju laikā viņa nespēja noticēt, ka varētu rasties cerība piedzīvot Latvijas neatkarības atjaunošanu. Bet, kad tas notika – cilvēku rīcību un reakciju viņa salīdzina ar apžilbšanu.

„Mēs redzējām, kā dzīvo citur un mums likās, ka mums arī vajag to pašu un ātri vajag, tūlīt vajag. Un nepadomājām - tur, kur ir tā labklājība, tā ir nākusi ilgā laika posmā, ne jau tik ātri. Bet tad jau ir jādomā, ka mēs nokļūsim pie tās," saka Ernas kundze.

Tagad, kad dzimtenes vārdā dzīvība nav jāziedo, sabiedrībai vajadzīgs prāts. Daudz prāta un arī pacietība, saka Erna Priedniece.

„Es domāju, ka mums būtu jātiecas, lai visiem būtu labi manā tēva zemītē. Tas būtu tik jauki. Kā to sasniegt? Kaut mums pietiktu prāta un spēka," cer Ernas kundze.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti