Man nostrādā klikšķītis kā no universitātes tabulas. Saruna ar Karīnu Rubeni

Karīna Rubene atzīst, ka Latvijas Televīzija viņu ir izaudzinājusi kā žurnālisti – darbu šeit viņa sākusi jau studiju laikā. No pirmajiem stendapiem raidījumā “Tautas kontrole” un intervijām ar hokejistiem “Dinamo” spēļu starplaikos Karīna izaugusi līdz valstiski svarīgu pārraižu vadīšanai – Dziesmu un deju svētki, simtgades pasākumi un tiešraides valsts svētkos. Sarunā ar Karīnu par to, kā bērnībā viņa gribējusi pazīt slavenības, “klikšķīti”, kas liek skaidrot to, kam var un kam nevar uzticēties, un to, kas darbā dod vislielāko enerģijas lādiņu.

Klikšķītis, lai paskaidrotu 

“Man šķiet, ka ir daudzi cilvēki, kuri, iespējams, dzīves laikā neatrod tādu profesiju, kurā viņiem tiešām patīk, kur viņiem ir foršs kolektīvs, kur viņi dara to, kas viņiem sanāk. Un man liekas, man ir milzīgi paveicies ar to, ka man tas viss vienā vietā – Latvijas Televīzijā – ir salicies, un tā ir tāda liela likteņa dāvana,” pārliecināta Karīna.

Sākot darbu jau studiju laikā, Karīna augusi un daudz mācījusies – no sagatavotām reportāžām, kur pat nav jāparādās kadrā, līdz raidījumu un lielu, valstiski nozīmīgu tiešraižu vadīšanai. Karīna uzskata, ka darbs lielā mērā nosaka cilvēka būtību. “Tieši strādāšana Ziņu redakcjā ir izveidojusi mani par tādu cilvēku, kāda es esmu. Pašai liekas, ka es arī ikdienā neapzināti nesu sevī šo misiju. Piemēram, runājot ar draugiem, kuri ir izlasījuši kaut kādus kliedzošus virsrakstus, un viņiem liekas, ka viņi man tagad pavēstīs kaut kādu īsto patiesību... Man pilnīgi nostrādā tāds klikšķītis, apmēram tā kā no universitātes tabulas, kur tu mācies teoriju – kas ir ziņas, kāpēc mēs par šo stāstam, par to nestāstām. Ir svarīgi cilvēkiem to izskaidrot, kāpēc šim var ticēt un šim nevar ticēt. Un es jūtu tādu ļoti lielu piepildījumu sevī, darot šo darbu,” atzīstas raidījumu vadītāja.

“Viena no lietām, ko laikam man visvairāk gribētos – lai cilvēki, lai sabiedrība apzinās ziņu vērtību. It sevišķi šajā laikā, kad mums tās informācijas visapkārt ir tik daudz un ir tik viegli uzķerties un noticēt kaut kādiem skaļiem virsrakstiem. Man ir milzīgs gandarījums tajos brīžos, kad cilvēki pasaka kaut kādus komplimentus par to, ka, jā, viņi skatās mūs, jo viņi tic mums,” atklāj Karīna.

"Izaudz liela!"

“Es atceros, ka bērnībā mums ar mammu bija kaut kādas diskusijas, un es viņai vienmēr teicu – nu, kā tas var būt, ka tu nepazīsti nevienu slavenu cilvēku? Kad es būšu liela, es noteikti pazīšu slavenības un iepazīstināšu ar viņiem savus bērnus. Un mamma teica – labi, labi, izaudz liela, izaudz liela,” ar smaidu atceras Karīna. Tagad viņa spriež, ka toreiz droši vien kaut kāda ideja par to, kur pati nākotnē gribētu būt, ir bijusi – tikai neapzināta:  “Man laikam nebija noformulējusies doma par to, ka es varētu būt žurnāliste, jo es dzīvoju laukos, un man liekas, ka tur nemaz nezināja tādu profesiju,” smejas Karīna,

“protams, par tām slavenībām tagad nāk smiekli, bet tagad liekas, ka visi mani kolēģi ir lielākas vai mazākas slavenības, mani bērni viņus pazīst, kopā ir ēstas brokastis, un es varētu teikt, ka savu bērnības sapni esmu piepildījusi!”

Tomēr tāpat laiku pa laikam Karīnai prātā ienākot jautājums par to, ko viņa darītu, ja nebūtu nokļuvusi žurnālistikā. “Es varētu būt, piemēram, fitnesa trenere, jo man vienkārši sports ļoti patīk un man patīk darbs, kur tu redzi rezultātu, kur tu vari motivēt cilvēkus,” stāsta Karīna. Tomēr otra izvēle šķiet diezgan atšķirīga: “Un vēl es gribētu būt rakstniece! Man gan liekas, ka tas varbūt vēl ir savienojams. Iespējams, kādu romānu varētu uzrakstīt, arī būdama žurnāliste.”

Patiesums un patikšana 

Karīna atzīst, ka komentārus internetā nelasa, par citu teikto viņa neiespringst un nepārdzīvo, ja kādam kaut kas nepatīk, tomēr ir paškritiska. “Es mēģinu visas atsauksmes tā veselīgi uztvert. Es, protams, zinu savas kļūdas, tieši tāpēc arī varbūt man šķiet, ka es mēģinu to publisko kritiku mazliet laist gar ausīm. Ja es kaut ko salaižu dēlī, es tiešām pati to arī ļoti labi saprotu un apzinos, bet es jau sen vairs neraudu par komentāriem,” stāsta žurnāliste, “es sen esmu sapratusi, ka es nekad nepatikšu visiem, ir forši, ja es kādam patīku!” Karīna necenšas nevienam līdzināties, un arī konkrētu personību, kuru vadīšanas stilu Karīna mēģinātu atdarināt, nav.

“Man šķiet, ka tā lielākā vērtība katram no mums ir – būt patiesiem. Būt tādiem, kādi mēs esam. Un man liekas – ja tu esi īsts, tad tu patiksi arī skatītājam,” ir pārliecināta raidījumu vadītāja.

Karīnai savā darbā visvairāk patīk “ētera šarms”: “Tā neizstāstāmā tiešraides adrenalīna sajūta. Tā dod milzīgu enerģiju!” Savukārt ne pārāk Karīnai patīk dienas režīms, ko veido darbs rīta raidījumā: “Tā agrā celšanās un tas, ka tā diena paiet tādā... Nu, sajūta, ka smadzenes nestrādā uz pilnu jaudu. Bet, ja man jautātu, vai es gribētu strādāt uz vakaru – nu, nē! Man liekas, katram režīmam ir sava garoziņa, vienkārši jāiemācās ar to savējo sadzīvot un priecāties par tām foršajām pusēm.”

Kā Britnija Spīrsa izsita no līdzsvara 

Zane Gargažina un Karīna Rubene 2020.gada jūnijā

Protams, katram raidījumu vadītājam ir kāds īpatnējs stāsts par to, kā tiešajā ēterā kaut kas nav noticis tā, kā plānots. Bieži tas notiek darba pirmajos mēnešos, kad pieredzes vēl ir maz un prasme reaģēt nestandarta situācijās vēl nav uztrenēta. Protams, ne vienmēr šie gadījumi ir atkarīgi no pieredzes, “melnais caurums” var gadīties jebkuram. Tiesa, Karīnai tas gadījās pirmajā tiešraidē. “Man šķiet, ka tāds pirmais iznāciens man bija vienās no vēlēšanām. Es, protams, biju ārkārtīgi satraukusies,” atceras Karīna, kurai vajadzēja vēstīt no viena vēlēšanu iecirkņa. Sākoties tiešraidei, viss bijis kārtībā, bet pēkšņi pazudušas pilnīgi visas domas. “Un es tur stāvu, un man ir pilnīgs melnais caurums! Un pēkšņi man ausīs sāk skanēt tā Britnijas Spīrsas dziesma “Oops... I did it again”! Un es stāvu tajā vēlēšanu iecirknī, man ausīs skan tā dziesma, un es ceru, lai man Dievs atsūta kaut kādus vārdus, lai to caurumu aizpildītu,” tagad ar smiekliem atceras Karīna. Pēc mazas pauzītes vārdi pie Karīnas atgriezušies, taču kolēģi pēcāk jautājuši – kas notika? “Un es saku – es stāvu tur, un sāk skanēt tā stulbā dziesma,” smejas Karīna.

Viņa atzīst, ka arī tagad, kad sanāk būt uz riskantās robežas, kad šķiet, ka kaut kas varētu aizmirsties, šī dziesma sāk skanēt galvā. “Bet es to uztveru ar tādu smaidu – to pirmo reizi atceros un vienkārši runāju tālāk. Ar domu, ka – nē, nu jau šis vairs mani no sliedēm neizsitīs,” pārliecinātību pauž žurnāliste.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti