Man gribas ticēt, ka ikviens no mums var šeit dzīvot ļoti labu un piepildītu dzīvi. Saruna ar Jāni Gesti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Jānis Geste, kolēģu saukts par Gestiņu, ir kļuvis teju vai par Latvijas Televīzijas (LTV) simbolu. Kā trāpīgi atzīmējis “Rīta Panorāmas” vadītājs Gusts Kikusts – Jānis pārsteidz ar to, ka ir visur. Vai tie būtu Dziesmu un deju svētki, vai valsts svētki vai parasta diena – reizēm ir sajūta, ka viņš ēterā ir nepārtraukti. Tomēr primāri viņš ir raidījuma “Panorāma” vadītājs ar augstiem žurnālistikas standartiem un spēcīgu ticību tam, ka laba žurnālistika var palīdzēt augt mums kā sabiedrībai.

Sarunā ar Jāni – par žurnālistikas izaicinājumiem, ērtajiem sociālo mediju burbulīšiem un to, ko Jānis darītu, ja nebūtu nokļuvis žurnālistikā. Izrādās, Jānis atceras visas savas “pirmās reizes” ēterā, tādēļ parunājām arī par tām.

Kvalitatīva žurnālistika ir bezkaislīga

Pēdējo gadu laikā, strauji attīstoties interneta medijiem, daudzi sapratuši, ka milzīgā informācijas gūzma, kas ikvienam “gāžas pāri” katru dienu, ir nogurdinoša. Kā sabiedrība esam sākuši vairāk domāt par savas informatīvās telpas “tīrību” un veidot savus “burbulīšus”. “Mums ir tik ļoti viegli un ērti ar dažādu sociālo tīklu algoritmiem sev apkārt izveidot vidi, kurā mēs jūtamies ļoti komfortabli. Jo viss, kas notiek mums apkārt, it kā saskan ar mūsu dzīves pārliecību, ar mūsu redzējumu. Tajā brīdī arī mūsdienu žurnālistika kļūst kaut kādā ziņā neērta, jo viens no tās uzdevumiem ir likt cilvēkam domāt – vai tas, kā tu esi iedomājies, kā notikumi notiek tev apkārt, vai tas, kā tev saka, kā tas notiek, tā tiešām ir,” Jānis stāsta un ir pārliecināts, ka šī dzīvošana “burbulīšos”, lai arī ir ērta, tomēr nenāk par labu it nevienam.

“Šajā laikā profesionāla žurnālistika ir tā, kas spēj nodalīt viedokļus no faktiem. Kas nepielāgo faktus konkrētiem priekšstatiem, vajadzībām vai cilvēku vēlmēm un interesēm. Un tā ir bezkaislīga žurnālistika.

Brīžiem man šķiet, ka mēs pat varam redzēt, ka tradicionālajos medijos iejaucas un ienāk tendence ļoti sekot tam, kas notiek tajos dažādajos ”burbulīšos”, ko mēs katrs, arī kā žurnālisti, esam izveidojuši sev apkārt,” pārliecināts ir Jānis.

Vēl viens būtisks žurnālistikas izaicinājums ir pārspīlētā neitralitāte. Tas nozīmē vienkāršu viedokļu uzklausīšanu un tālāk nodošanu – bez paskaidrojumiem par to, kāpēc tas notiek. Jānis ir pārliecināts, ka šāda žurnālistika ir bīstama: “Tā nedod nekādu labumu, jo patiesībā tā nespēj tev paskaidrot, kāpēc kaut kas notiek. Vai – kāpēc tas, kas notiek, tevi skar tik ļoti tieši vai neskar?” Kā piemēru Jānis min projektu “Diagnoze vēzis”: “Tie ir ļoti daudzi un dažādi skarbi un skaudri stāsti, ļoti daudz neērtu jautājumu – nepatīkami jautājumi ne tikai sistēmas pārstāvjiem, bet arī pašiem cilvēkiem.” Piemēram, kad cilvēkam vaicā, cik rūpīgi viņš ir sekojis līdzi savai veselībai, atbilde sev pašam var būt ļoti nepatīkama.

Tomēr kopumā Jānis ir optimistiski noskaņots: “Man gribas ticēt - ir iespējams, ka ikviens no mums var šeit dzīvot ļoti labu, apmierinātu un piepildītu dzīvi. Un žurnālistu loma ir tieši tajā brīdī – pa vienai drupināt nost tās barjeriņas, kur kāds vai nu rīkojas netaisnīgi, vai nu kāds uz kāda cita rēķina dzīvo labāk. Vai kāds, piemēram, saņem kvalitatīvākus veselības aprūpes pakalpojumus nekā cits. Tas mērķis laikam jau ir – lai ikviens no mums varētu dzīvot labāk!”

Dzīves izvēles

“Man tiešām patīk tā iespēja, kas ir ziņu žurnālistam – būt klāt notikumos, par kuriem kaut kad nākotnē, iespējams, rakstīs vēstures grāmatās. Mēs esam tāda dīvaina sabiedrības daļa, kuriem adrenalīns un tādas lietas ir ļoti nepieciešamas,” uzskata žurnālists. Jānis atceras, ka laikā, kad Latvijas Televīzija rādīja seriālu “Glābējzvans”, pirmo reizi iedomājies, ka varētu izvēlēties šādu karjeras ceļu. “Tur bija vesela varoņu grupa, kas veidoja skolas avīzi un strādāja skolas avīzes redakcijā,” atminas Jānis. Viņš savā Užavas pamatskolā aktīvi iesaistījies avīzes veidošanā un, arī pārejot uz ģimnāziju, meklējis, kā iespējams darboties skolas vēstnesī. Taču, beidzot skolu, ideja par žurnālista karjeru šķita absurda. “Droši vien, ka mana nonākšana tur, kur es esmu tagad, ir diezgan likumsakarīga,” šodien uzskata Jānis.

Jānis jau vairākkārt publiski jau ir ironizējis par to, ka līdz galam tomēr nejūtas piederīgs Rīgai. “Gribas kaut ko tādu... Tā, ļoti tieši sakot, tuvāk zemei,” Jānis atbild, vaicāts, ko darītu, ja nebūtu žurnālists. “Es nāku no laukiem, es par to priecājos un esmu par to lepns, jo man šķiet, ka, ja būtu tāda situācija: viss – tev jādara kaut kas cits, laiks likt punktu, tad saimniekošana laukos būtu tā lieta, ko es tiešām gribētu darīt,” pārliecināts ir Jānis,

“ja es nebūtu žurnālists, es tiešām gribētu dzīvot laukos. Es gribētu audzēt kartupeļus garās kartupeļu vagās. Vasarā tos kaplēt, rudenī iet tos novākt un tā gadu no gada.

Iestādīt, aprušināt, apēst, novākt. Atkal iestādīt, aprušināt un apēst no jauna.” Šobrīd Jānis jau otro gadu aizrāvies ar arbūzu audzēšanu – viņš eksperimentē un testē, kādā augsnē un situācijā tie aug. “Kaut kad nākotnē ar vēl sirmāku galvu nekā man ir patlaban, ar kādu uzticamu kranci blakus varētu iet apkopt savus arbūzus laukā! Jā, kāpēc ne?” smejas Jānis.

Pirmās reizes un smiekli ēterā 

Jānis Geste
Jānis Geste

Vaicājām Jānim, vai viņš atceras savu pirmo iziešanu LTV ēterā. “Vai tu domā pirmo sižetu? Vai tu domā pirmo tiešraidi? Vai tu domā pirmo lielo tiešraidi? Es atceros pilnīgi visas savas pirmās reizes Latvijas Televīzijas ēterā jebkādās formās,” atzīstas “Panorāmas” vadītājs. Jau otrajā dienā Ziņu dienestā, bez jebkādas iepriekšējas pieredzes profesionālajā žurnālistikā viņam uzticēja veidot sižetu par Vidzemes Olimpiskā centra būvniecības iepirkumu lietu. “Tāds jauniņais! Pilnīgi bez jebkādas iepriekšējās pieredzes, kad domā, ka labākais, ko dabūsi, būtu dāliju izstāde Dabas muzejā vai kaut kas par kaķu patversmēm, bet – bāc! – tev noliek priekšā būvniecības iepirkumu lietu,” atminas Jānis. Turklāt viņa “darba audzinātāja”, kura tika nozīmēta kā atbildīgā par jauniņo Jāni un kurai vajadzēja viņu izvest cauri visam procesam no A līdz Z, esot pazudusi dienas vidū. “Bet sižets tapa, nointervēju, visu ierakstīju. Rakstot tekstus, es mēģināju iedomāties, kā tos lasītu tābrīža ziņu moderatori, jo priekšstata par to, kā to darīt, man tajā laikā īsti nebija. Nu, laikam sanāca, ja joprojām esmu šeit,” smaida Jānis.

Savukārt pirmais tiešraides pieslēgums bijis no krievu skolu aizstāvju protestiem Doma laukumā. Stāvot uz mazā balkoniņa pretī radio mājai, kur blakus bijušas lielās skandas, vajadzēja “saslēgties” ar tā laika “Panorāmas” vadītāju Ilvu Liepiņu. “Tā bija pirmā tāda tiešraide “viens pret vienu”, neko nevarēja dzirdēt, kas tika vaicāts vai kas vispār apkārt notiek. Un tad Jānim iestājās tā saucamā “melnā cauruma” situācija, kad Jānis ziņo kaut ko, bet viņam sāk šķist, ka viņš neko nav noziņojis,” stāsta žurnālists. Panikā teju sācis izdomāt notikumus – sāk stāstīt par vienu lietu, bet pats saprot – tā taču nebija! Mēģina sākt nākamo teikumu, bet tāpat nekas neiet uz priekšu. “Un tad bija tā, ka man šķita, ka stāvu vismaz kādu minūti (kas beigās izrādījās trīs vai četras sekundes) un vienkārši ar tukšu skatienu izmisuma pilns skatos kamerā. Domāju – ko lai es tagad daru? Varbūt man izkāpt ārā no tā kadra? Nu, tas ir tikai viens solis, un tu vairs neesi kadrā, viss, tiešraide beigusies! Bet tad saproti – tad tā būs tava pirmā un pēdējā tiešraide, neko citu vairs nedabūsi. Un tad es atcerējos, ka šādās reizēs ir viens glābiņš – studijā sēž Ilva Liepiņa, un tev atliek pateikt tikai vārdu “ILVA”. Un tev tiešraide beidzas. Tas bija mans glābiņš,” smiedamies atceras Jānis.

Arī šobrīd, vadot ziņu raidījumus, mēdz gadīties neformāla un negaidīta sasmaidīšanās vai pat apsmiešanās. Ziņu dienestā visi zinot, ka gadījumā, ja Jāni grib izsist no miera pozīcijas, teksts jāraksta Judītei Čunkai: “Viņai tas sanāk, it īpaši par zvēriņiem, putniņiem, kaķīšiem, puķītēm - viņa tos spēj samargot tā, ka es viņas rakstītās ziņās nereti nespēju tikt līdz beigām.”

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

VIDEO: 2016.gada decembra LTV ziņu pieteikums. 

“Jā, šādas situācijas nereti var nosaukt arī par izaicinājumiem,” pauž Jānis. Tomēr viņš ir pārliecināts – arī šādi gadījumi ir vajadzīgi, jo ziņu saturs katru vakaru tāpat ir nopietns, bet, ja viss kolektīvs būtu tikpat nopietns un rūpju mākts kā norises, par kurām reizēm jāvēsta, ziņas, iespējams, zaudētu vitalitāti un cilvēcību.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti