Mākslinieks no Ukrainas: «Esmu krievs, bet it kā pārgājis citā ticībā…»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Starptautiskajā keramikas simpozijā "Ceramic Laboratory", kas notiek Daugavpilī, piedalās keramiķis-tēlnieks un grafiķis Andrejs Iļjinskis. Viņš aizbrauca no Kijivas desmit dienas pēc kara sākuma un ir apmeties Viļņā.

Rus.LSM.lv pievērsa uzmanību māksliniekam, kad Rotko centrā tika atklāta Lietuvas keramikas izstāde "Teiku kambari". Tad viņš koncentrējies kaut ko zīmēja bloknotā oficiālās atklāšanas ceremonijas laikā, pēc tam piegāja pie ekspozīcijas kuratores Agnes Šemberaites. Tāpēc, nedēļu vēlāk atkal ieraugot mākslinieku keramiķu vidū, Rus.LSM.lv sāka ar jautājumu: "Vai pie mums no Lietuvas atbraucāt?" "Tagad no Lietuvas, uz Lietuvu – no Polijas, bet uz Poliju – no Kijivas," atbildēja Iļjinskis. Turpmāk – viņa monologa fragments:  

– Man ļoti veicās. No Ukrainas nokļuvu mākslas centrā Polijā, paspēju tur uztaisīt izstādi par karu un saņēmu piedāvājumu pastrādāt augustā. Savukārt sieva sāka strādāt Viļņā, viņa ir restauratore, es aizbraucu pie viņas. Iepazinos ar Agni Šemberaiti, viņa palīdzēja atrast vakanci simpozijā Daugavpilī (izrunā ar grūtībām – L.V.), un, lūk, te es esmu. Viļņā man arī izteica piedāvājumu – taisīšu skulptūru Eiropas parkam.

Daugavpilī agrāk nekad neesmu bijis. Ļoti sen esmu bijis Dzintaros. Iespaidu par Daugavpils centru man pagaidām gandrīz vēl nav – mūs paēdināja kaut kur ļoti augstu (restorānā "Plaza" 10. stāvā – L.V.), paskatījos uz leju – daudz tipiskas padomju apbūves. Pavisam cita lieta ir cietoksnis… Te ir ne tikai Baltais zirgs (2017. gadā atklātā skulptūra – L.V.), esmu pārliecināts, ka te kūsā spoku dzīve. Es visur bāžu savu degumu un fotografēju, fotografēju… Te ir viens trakums pēc cita, tādi spilgti kontrasti – rezidences, kur mēs dzīvojam, Rotko centrs, – un tukši kvartāli. Man bail domāt, ko sevī uzsūkušas bijušā hospitāļa sienas. Kijivā mums arī ir cietoksnis, tas ir vecāks par jūsējo, vaļņi būvēti vēl Pētera I laikā, tur arī kaut kas līdzīgs notiek. Seni cietokšņi ir pārsteidzoša pasaule.

Par karu neko oriģinālu nepateikšu. Tas ir murgs, un drīz tas nebeigsies.

Tā ir cīņa starp ukraiņu patriotismu un vīrišķību un tā suņa, kas valda kaimiņvalstī, nespēju piedzīvot pilnīgu kaunu. 

Esmu ļoti priecīgs, ka Rietumi palīdz ar ieročiem – amerikāņu raķetes maina notikumu gaitu.

Radinieki Maskavā un Pēterburgā ir nepārliecināmi. Viņi nesaprot, kas notiek. Krievi ir pieraduši būt atbrīvotāji, glābēji, atbrīvot par jebkādu upura cenu. Mēs viņiem esam Banderas upuri, mūs "glābj"… Bet pamosties un saprast, ka būtībā viņi ir Kaini pilnā augumā, nespēj… Jautājums ir ne tikai par Putinu, diemžēl tauta ir kļuvusi noziedzīga. Vācieši spēja atzīt kļūdas un tās nožēlot, Krievijā taču Staļins joprojām ir eposa goda dalībnieks, tāpat kā Vladimirs Vladimirovičs. Un nestāstiet man par XX kongresu un tā tālāk. Nav īstas nožēlošanas pieredzes.  

Septiņdesmit līdz astoņdesmit procentu krievu atbalsta karu, uzskata, ka to riebekli, tas ir, Ukrainu, ir jāpiežmiedz stingrāk. Tāpēc uz Jevtušenko jautājumu "vai krievi grib karu?" ir skaidra atbilde – grib.

Un jā – esmu krievs, mācījos Maskavā. Esmu it kā pārgājis citā ticībā – pašlaik nevaru sevi uzskatīt par krievu. Esmu krievvalodīgs Ukrainas pilsonis, kurš neieredz krievus.

Tālāk – kā Dievs dos. Tiklīdz būs pirmā izdevība, jāaizbrauc uz Kijivu – tur ir dzīvoklis, darbnīca…

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti