Visatpazīstamākais Safronovs ir kā portretists. Bet arī veiksmīgi rada citos mākslas veidos, tādos kā simbolisms, kubisms, grafika.
Viņš uzdrīkstējies gleznot arī svēto ikonas un Bībeles stāstus, un pats nenoliedz, ka apkārtējie vienā brīdī viņam piedēvējuši vizuālo līdzību ar Jēzu.
Safronovam pieder jauns mākslas virziens – “dreamvision”, kur klasiskā māksla savienojas ar vīzijām sapņa un atmošanās brīdī. Viņš izpaužas arī “animal art” - suņi un kaķi viņa gleznās parādās cilvēciskā veidolā.
Mākslinieks saņēmis daudzus apbalvojumus un starptautiskas atzinības, plaši nodarbojas ar mecenātismu, lasa lekcijas Krievijā un citur pasaulē. Intervijās viņš uzsver, ka ir precējies ar savu darbu – mākslu, kas ir galvenais viņa dzīvē.
Safronova dzīve ir ļoti interesanta medijiem - un ne tikai par mākslu vai viņa sievietēm. Nupat plaši tiek apspriesta viņa pirksta trauma. Rokas, kā jau slavenam māksliniekam, ir apdrošinātas, un šis gadījums iekļuvis Ginesa rekordu grāmatā kā lielākā līdz šim izmaksātā naudas prēmija - gandrīz 132 000 eiro.
Mākslinieka apartamenti, kas apvienoti ar studiju, atrodas pašā Maskavas sirdī, blakus Kremlim, Arbatam un baznīcu katedrālēm. Viņš smej – ja kāds gribētu sagrābt Maskavu, tas būtu jādara no šejienes, jo viss ir perfekti labi pārredzams.
Safronovam kā ciemiņi bijuši Sofija Lorēna vai Monika Beluči. Arī Lūks Besons solījies ieskriet, kad būs Maskavā.
Mākslinieks labprāt saimnieko arī virtuvē - izrādās, bērnībā gribējis kļūt par pavāru. Pēc tam arī par dārznieku un arī pirātu, pat mācījies Jūrskolā, bet tagad viņš to visu – pavārus, jūrniekus, ābeļu dārzus – attēlo savās gleznās.
Safronovam ir kāds ļoti ekstravagants hobijs - antikvāru un aristokrātisku priekšmetu kolekcionēšana. Viņš ar azartu piedalās izsolēs, meklē vērtīgas lietas pie privātiem kolekcionāriem. Kāds greznais putnu būris reiz priecējis kāda angļu aristokrāta sirdi 19. gadsimta sākumā - Safronovs to ieguva no privāta kolekcionāra apmaiņā pret savu gleznu. Putnu viņa mājās šobrīd nav, troksnis un rūpes par putniem prasa pārāk daudz, lai viņš tās uzņemtos. Bet, piemēram, gultā, kas reiz piederējusi pašai Marijai Antuanetei, tagad atpūšas slavenā mākslinieka mīlulis - kaķis Vkusnijs.
Kaķis mākslinieka dzīvē ienāca pirms sešpadsmit gadiem ļoti mistiskā veidā. Viņš mazo kaķēnu ieraudzījis Ēģiptē, piramīdu apkārtnē. Kaķēns bija novārdzis un izbadējies. Izrādās, tik vienkārši ņemt līdzi kaķēnu uz Maskavu nevarēja, Nikam nācās atsaukties uz ietekmīgu paziņu - Valsts prezidentu.
Nikas apgalvo, ka abus vienojot neatkarība un patstāvība. Satiekoties abiem pietiek vien ar minūti, un tad atkal var doties savās darīšanās. Par to visu viņš LTV raidījumam “Ķepa uz sirds” stāsta pie galda, kur pats Napoleons kaldināja kara plānus un atvilktnēs turējis pasaules valstu kartes.
Nikas uzskata, ka arī cilvēkiem, skatoties labas gleznas, ir jāsadzird mūzika, sajūta, kas paceļ un iedvesmo. Arī pats vienmēr klausās mūziku, kad glezno, - Vivaldi, Bahu, Mocartu, arī “The Beatles”.
Gleznojot dzīvniekus, mākslinieks vispirms līdz detaļām iztēlojas gan tā kustības, gan labākās rakstura īpašības, kas būtu jāparāda. Pret dzīvniekiem viņš izturas bez pārspīlējuma. Mākslinieks uzskata, ka katram dzīvniekam ir jāpilda konkrēta funkcija – jāmedī, jāsargā, jāpalīdz. Tāpat arī saimnieka pienākums ir to mīlēt un cienīt, bet tas jādara ar mēru.
Svarīgākais mākslinieka uzdevums ir būt kritiskam pret sevi - to Nikas atgādina sev ik dienu, tāpēc ir pārliecināts, ka, ja viņam ļautu atgūt atpakaļ visus savus kādreiz gleznotos darbus, tie viņam patiktu arī šobrīd, jo nemitīgā paškritika ļāvusi visu noslīpēt līdz perfektumam.
Kritiku mākslinieks pārdzīvo, tomēr neļauj tai ietekmēt darbošanos. Tas tikai ļauj nospraust jaunus mērķus un radīt vēl ko ievērojamāku un varenāku. Vislabākā darbošanās esot tieši naktīs.
Safronova klientu vidū ir aktieri, dziedātāji, karaļi, šeihi, sultāni, prezidenti un daudzi citi bagāti un ietekmīgi cilvēki. Atteicis zīmēt kādam portretu Nikas ir ļoti reti – gadījumos, ja pasūtītājs ir bijis ļoti kaprīzs un ar sliktu auru. Viņš atzīst, ka vienkārši nevēlas sevī ielaist negatīvo enerģiju. Ir bijuši arī kuriozi – kāds pastāvīgais klients viņam pēkšņi lūdzis atlaidi gleznai, jo viņam gada laikā esot īpašuma vērtība samazinājusies no 19 miljardiem uz 9 miljardiem.
Nika dzīves filozofija paredz pēc iespējas vairāk piedot cilvēkiem viņu pāridarījumus un vairot pasaulē labo. Mākslinieks uzskata, ka dzīvē viss iet pa apli un atgriežas atpakaļ pie paša cilvēka. Nikas tic savam sargeņģelim, kurš palīdz un sargā no ikdienas, viņš ar to sarunājas un vienmēr, ejot ārā no mājas, aicina līdzi savās gaitās.
Ja būtu iespēja ceļot pagātnē, tad Nikas gribētu satikt Leonardo da Vinči vai Mikelandželo. Tomēr par interesantām viņš atzīst arī mūsu laika ikonas.
Nikas glezno arī pilsētas. Rīga viņam ir ļoti īpaša – saistās ar viņa pirmo mīlestību, latviešu meiteni. Šogad arī te plāno atklāt izstādi.
Nikas Safronovs uzskata, ka dzīves jēga ir atstāt pēc sevis kaut ko paliekošu, kaut ko noderīgu nākamajām paaudzēm. Slavenais mākslinieks atzīst, ka labākais, ko var nopirkt par naudu ir – grāmatas. Un ne tikai. Viņš sapņo arī par savu pili.
