Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Ģimenēs, kur aug bērni ar īpašām vajadzībām, nepieciešama palīdzība ikdienā

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Latvijā lielo uzņēmumu vadībā ir aptuveni 36 procenti sieviešu

Pārsteidzošā māksliniece no "Veģiem" - Sniedze Reine

Māksliniece Sniedze – aprūpes centra «Veģi» neizdibinātais noslēpums

Sniedze Reine savas dienas vada Talsu novadā sociālās aprūpes centrā „Veģi”, kur mīt ar garīgu atpalicību sirgstoši cilvēki. Kādu dienu Sniedze pārsteidza daudzus un lika satrūkties pat savam uzticamajam skolotājam, māksliniekam Andrim Biezbārdim – viņa uzzīmēja „Veģu” kompleksu no putna lidojuma, lai gan nekad to tādā veidā nebija redzējusi. Sniedze ir piedalījusies jau vairākās gan vietēja, gan valsts mēroga izstādēs un joprojām ir „Veģu” neizdibinātais noslēpums. Savu ģimeni Sniedze ir redzējusi tikai vienreiz.

„Veģu” iemītnieki – ar atšķirīgām kaitēm

Diena ir pavēsa un mazliet nomākusies. Pa kluso un gleznaino Sabiles ceļu Latvijas Radio auto ieripo sociālās aprūpes centra „Veģi” pagalmā. Te būts vairākkārt, vienmēr šķiet, ka nekas īpaši nav mainījies. Lielais, baltais trīsstāvu nams ar plato pagalmu, saimniecības ēkām un vienmēr kādu seju logā, kas ilgi un pacietīgi vēro atbraucējus.

Pie ieejas stikla durvīm sagaida mākslinieks Andris Biezbārdis, kurš jau daudzus gadus ceļas piecos no rīta, lai pagūtu uz agro autobusu un no savas dzīves vietas netālajos Talsos nokļūtu „Veģos”. Viņš ir tas, kuru, kā vēlāk sacīs „Veģu” darbinieki, iemītnieki te gaida visvairāk, tieši viņa zīmēšanas stundas.

Ar „Veģu” direktori Irēnu Kauliņu izstaigāti pansionāta gaiteņi un telpas. Viņa stāsta, ka aprūpes centrā kopumā ir 147 iemītnieki: “Lielākoties ļoti smagi slimi, patstāvīgi maz kurš  pārvietojas. Vecums ir no 12 gadiem līdz ļoti veciem. Viņi visi palika pie mums un nepārcēlās nekur.”

Svaigi izremontēts ir medpunkts, kuru drīzumā atklās. Tur būs jauns aprīkojums, piemēram, iespēja nosvērt gulošu cilvēku. “Parasti ir iedzimta atpalicība un garīgas saslimšanas. Daudzi ir autisti, ar cerebrālo trieku un smagām dzemdību traumām. Viņi visi izskatās kā bērni, jauneklīgi – nevar pateikt, ka ir 40 gadi,” tā „Veģu” saimi raksturo direktore Irēna Kauliņa un māsiņa Anna Blumberga.

Ielūkojoties rokdarbu istabā, Kauliņa stāsta, ka tur ir divas pasniedzējas, pieejams dators ar internetu. Tobrīd iemītnieki veidoja Ziemassvētku rotājumus.

 

Sniedzes darbi liek sastingt pārsteigumā  

Tā izceļojot telpas, Latvijas Radio nonāk līdz mākslinieka Andra Biezbārža valstībai, nelielajai klasei ar garu galdu, ap kuru sasēduši vairāki „Veģu” iemītnieki cītīgi zīmē, pārzīmē vai izkrāso figūras. “Šeit sēžot, viņi trenē savu smalko mehāniku, aizkrāsojot lapu ar zīmuļiem, krītiņiem. Lai viņiem pirksti kustētos regulāri,” stāsta Andris.

Viņš ved no zīmētāja pie zīmētāja, iepazīstina, stāsta par katru, skaidro, ko katrs sasniedzis, spēj, ko var – Diāna, Ričiņš, Koļa, Natālija, Gitiņa…  Pie loga lielā kaudzē guļ viņa audzēkņu darbi.

Un starp tiem ir arī kādi īpaši zīmējumi. Kas tāds, kādēļ Latvijas Radio atbraucis uz Veģiem. To autori sauc Sniedze Reine.

Pirms vairākiem gadiem viņa daudziem lika sastingt pārsteigumā. Sniedze uzzīmēja „Veģu” pansionāta kompleksu no augšas – perfekti, smalki, ar precīzām līnijām, pareizu logu skaitu un pagalma izkārtojumu, kāpnēm, kokiem, apstādījumiem un soliņiem. No putna lidojuma. Bet - vienīgais brīdis, kad Sniedze ''Veģus'' visu varēja vērot, bija pa ceļam uz skolu, dažas sekundes pa autobusa logu.

Braucot pa to pašu ceļu, kuru ik rītu mēro Sniedze, īsā laikā no „Veģu” aprūpes nama var nokļūt Valgales skolā, kur Sniedze mācās kopā ar vēl citiem “Veģu” iemītniekiem. Pretī iznāk skolotāja Ināra Štoka: “Es esmu Sniedzes audzinātāja, skolotāja 11 gadus. Es varu parādīt, ko viņa prot, ja jums interesē…” Otrā stāva klasē strādā skolotāja Līga Sokolovska, un Sniedze kopā ar vēl citiem griež no žurnāliem bildītes un krāso. Maza auguma, tumšiem īsiem matiem, zaļā blūzē un sarkanās biksēs. Sniedze ir zinājusi, ka būs ciemiņi.

Skolotājai Inārai Štokai ir daudz stāstu par „Veģu” brīnumbērnu. Viņa arī saglabājusi slaveno zīmējumu. Tas ir liels, melnbalts, un tajā „Veģu” komplekss redzams no augšas tā, it kā tam lidotu pāri. “Viņa šo ieraudzīja, kad viņu sāka vest uz skolu. Vienā kalna galā, autobusam pagriežoties, divas sekundes var redzēt, bet diezgan tālu,” stāsta direktore. Daļu gan no zīmējumā attēlotā Sniedze nekad nav redzējusi no augšas. Līdzīgi bijis ar Sabiles skolu: “Viņa tajā nekad nav bijusi, tikai braukusi garām. Saskaitiet logus un stāvus un būs precīzi. Viņa nav stāvējusi pie stūra un zīmējusi.”

 

Radošums – iespēja izpaust iekšējo pasauli

Vēlāk Sniedze kopā ar savu pansionāta biedru Valēriju dzied un spēlē. Viņi abi tikpat kā nerunā, bet dziedāšana pamazām atver šīs prasmes.

Skolotāja Ināra Štoka sacīs, ka šis neparastais radošums ir teju vienīgais veids, kā viņas audzēkņi var atklāt savu citiem tik noslēpumaino un, izrādās, brīnumu pilno iekšējo pasauli.

Īsi pēc diviem skoliņā sākas rosība, un visi steidzas laukā uz autobusu, kas aizved audzēkņus uz „Veģiem” un citām pieturvietām. Jau pēc brīža Sniedze ir klasē pie sava mākslinieka Andra Biezbārža un, noliekusies pār lapu, atkal zīmē. Andris parāda vēl vairākus Sniedzes darbus. Viņai ir arī plaša sērija ar slimnīcas motīvu, kur attēloti gultās guļoši cilvēki pie sistēmām, katram gultas galā vārds, tur Sniedze ierakstījusi arī savu draugu un „Veģu” biedru vārdus.

Sniedzes vienīgā slimnīcas pieredze ir tāda, ka, pasaulē nākusi ļoti maziņa, viņa kādu laiku ir pavadījusi reanimācijā. “Bet ko tas nozīmē – kāda var būt atmiņa tikko piedzimušam bērnam? Tas ir kaut kas netverams, ko mēs nesaprotam. No tā vecuma viņai atmiņā ir palicis tas viss līdz pēdējai skrūvītei, kāds ir operāciju zāļu iekārtojums, visa aparatūra, ar ierīcēm un skapīšiem,” saka Andris Biezbārdis.

Viņš pieļauj, ka Saniedze varētu būt interesanta arī kādām pasaules mākslas galerijām: “Pirmkārt, viņai ir tas bērnišķīgums, sava veida rokraksts caur šo bērnišķīgumu. Un, otrkārt, viņa prot visu to uzbūvēt ļoti labi gan kompozīcijā, gan krāsu salikumos.”

 

Ar ģimeni tikusies tikai reizi mūžā

Sniedzei nav ģimenes, pareizāk sakot - ir, bet ar mammu viņa ir tikusies tikai dažas reizes mūžā – pasaulē nākot un pēc tam, kad vienreiz viņa atbrauca. Sniedze tā arī neuzzināja, ka sēdējusi vienā istabā ar savu mammu. Viņas raudzījušās viena uz otru, un Sniedze, kas, starp citu, esot ļoti līdzīga savai mātei un parasti cilvēkiem ļoti pieķeroties un teju katru svešinieku uzskata par savu vecāku, sēdējusi mierīgi un tikai skatījusies.

Tolaik viņai bijis lielais radīšanas periods, izstādes, un, kā saka „Veģu” darbinieki, iespējams pretī sēdošo sievieti viņa noturējusi par kārtējo izstāžu kuratori.

Sniedze nekur neaizbrauca, precīzāk sakot, viņas ģimene viņu tā arī nepaņēma.

Vaicāts, kas būs ar Sniedzi tālāk, Andris Biezbārdis saka, ka viņš turpinās ar  Sniedzi strādāt: “Tas ir mans pienākums. Ja viņa vēlas pie manis atnākt pazīmēt un aprunāties ar mani vai kādu paskaidrojumu, vai palīdzēt pabeigt kādu zīmējumu, es viņai labprāt palīdzēšu. Ja viņai būs iespējas kaut kur izstādīties, kaut kur piedalīties ar kādiem citiem cilvēkiem no šī centra kādā citā nozīmīgā vietā, kur to var redzēt plašāka publika, tas viņu, protams, stimulēs. Un varbūt kādā veidā radoši attīstīsies. Es tā ceru, bet - vai tā būs, paliek uz jautājuma zīmes.”

Kopš mākslinieks Andris Biezbārdis strādā “Veģos”, Sniedzes un citu viņa audzēkņu darbu ekspozīcijas bijušas skatāmas gan turpat netālajā Sabilē, gan Rīgā, Mencendorfa namā, Bērnu literatūras centrā, Labklājības ministrijā, Saeimā un vēl citur Latvijā.

Dodoties prom, Latvijas Radio dāvanā saņem divus Sniedzes zīmējumus. „Būs vēl,” Andris mierina un pasmaida uz Sniedzes pusi. Viņa paskatās un atkal pievēršas uz galda gulošajai baltajai lapai, it kā raudzītos uz to no putna lidojuma.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti