Viktorija ir tikpat līksma, cik uztraukusies par interviju. Viņai ir maģistra grāds medicīnā. Pirms dažiem gadiem savā specialitātē Viktorija atzīta par labāko Latvijā. "Esmu no Kauguriem, no Jūrmalas. Mans krusttēvs ir latvietis, un vecmāmiņa arī ir latviete," stāsta Viktorija.
Mēs redzamies pirmoreiz. Ārstniecības iestāde, kurā Viktorija strādā par medmāsu, ir pavisam jauna. Viktorija savu uzvārdu izvēlas neminēt, jo ir nobažījusies par to, vai tiks pareizi saprasta. 9.maiju viņa atceras kopš bērnības.
"(..) 9.maijs ir vienīgie no tādiem neformāliem svētkiem, uz kuriem visa ģimene sanāk kopā, bet gribu uzreiz pasvītrot to, ka tas nav nekādā veidā saistīts ar politiku.
Es saņemu pozitīvu, labvēlīgu atmosfēru. Cilvēki smaida. Protams, ir huligāni, kas provocē (..). Bet viss notiek mierīgi, es aizgāju, noliku ziedus un viss," stāsta Viktorija.
Manā radu, draugu vai paziņu lokā nav neviena, kas svinētu 9.maiju. Nepazīstu personīgi arī nevienu, kas atzīmē 16.martu, un atceres gājiens uz Brīvības pieminekli SS leģiona sakarā manī neraisa nekādas simpātijas. Taču es varu to saprast, kāpēc tā notiek, tāpat kā es labi varu iedomāties to, kāpēc Viktorijas ģimenē 9.maijs ir un būs svētku diena.
"Mans vecvectēvs karoja, un viņš joprojām ir dzīvs. Viņam ir 94 gadi un viņš arī [svin]. Mēs katru gadu kopā ar viņu braucam [nolikt ziedus]," stāsta Viktorija,
atzīstot, ka viņa neatbalsta tos cilvēkus, kas 9.maijā staigā ar Krievijas karogu rokā, svinību laiku pārmēru lieto alkoholiskos dzērienus. "Vienkārši tā ir tā diena, kad karš beidzās, un gribas ticēt, ka kara vairs nebūs."
"Es vispār sevi neuzskatu par krievu cilvēku, jo es te dzīvoju. Nu kāda es krieviete? Uz pusi jau esmu latviete,” uzskata Viktorija, atzīstot, ka ģimenē atzīmē arī 18.novembri.
Manai sarunu biedrenei tagad ir 30. Jautāta, vai šo gadu laikā viņas līdzcilvēki ir mainījušies, Viktorija atzīst: "Man šķiet, ka vairāk ir lojalitātes. Krievu bērni ir tik forši, labi pārzina latviešu valodu. Cilvēki ir draudzīgāki. Varbūt man vairāk veicas ar tiem labajiem cilvēkiem. Es arī nesaprotu tos krievus, kas slikti izsākās [par Latviju]. Tiešām, lai viņi aizbrauc tur [uz Krieviju] un padzīvo kaut nedēļu. Viņi noteikti gribēs atpakaļ."
Pati Viktorija gan vēl ne reizi nav bijusi ārpus Latvijas. Viņai ir labi tepat. "Man pat nav nekādas iespējas kaut kur aizbraukt. (..) Es tālāk par Daugavpili neesmu aizbraukusi," stāsta Viktorija, atzīstot, ka labi atpūsties ir tepat – Jūrmalā, un dzīvi citviet nevar iedomāties.
Viktorija arī nevēlētos, lai viņas bērni aizbrauktu no Latvijas. "Es mīlu savu valsti. Šeit mums ir vislabāk."
Kad Viktorija priecīgi pajautā, vai arī man patīk iet uz 9.maija svētku pasākumu Uzvaras parkā, es jūtu, ka viņas jautājums ir tikpat sirsnīgs, cik neviltots. Un, kaut arī es uz pasākumu neeju, mēs šķiramies kā draugi.
