Mārupes apkārtni jau pazīstu salīdzinoši labi. No otrā stāva loga nomestās atslēgas noķeru meistarīgi un veru vaļā kāpņu telpas durvis. Šeit jau vairākus gadus dzīvo Evelīna. Atbraucu ciemos pie labākās draudzenes. Ar Evelīnu mums ir grūti sarunāties ierakstam, jo esam pieradušas, ka viena ar otru, kā pašas sakām, varam „nefiltrēt bazāru”. Mēs abas esam no Daugavpils. Dzīvojām tur vienā mājā. Iepazināmies, kad man bija seši, bet viņai astoņi gadi.
Es neatceros, kā notika iepazīšanās, bet viņa gan. Evelīnas ģimene bija tikko pārvākusies. „Ar vasaru tu asociējies tāpēc, ka mēs taisījām remontu, un es tur ik pa laikam biju. Un tieši tajā vasarā, kamēr tētis kaut ko taisīja tajā dzīvoklī, viņš man lika iziet ārā, jo es, man liekas, traucēju. Es nezinu, bet katrā ziņā viņš pateica: izej, pastaigā. Un tad es izgāju pastaigāt un ieraudzīju pagalmā tevi.” Viņai šķiet, ka es piegāju pirmā. Tas pēc manis izskatās, tāpēc nospriežam, ka laikam tā tas arī bijis.
Mēs ar Evelīnu ļoti reti runājam par nacionālajiem jautājumiem, valodām vai līdzīgām tēmām. Ko par to daudz runāt? Mums ir gana citu pārspriežamu tematu. Turklāt vienai par otru mums jau sen viss ir skaidrs. Lielā mērā esam līdzīgās situācijās.
Abas piedzimām jau neatkarīgā Latvijā. Esam latvietes. Bet abas kopš bērnības runājam divās valodās: latviešu un krievu. Tikai gadījumā, ja ar mani mamma runā latviski, bet tētis runāja krieviski, tad Evelīna ģimenē sarunājas tikai krieviski. Piecu gadu vecumā viņa sāka iet latviešu bērnudārzā, vēlāk arī latviešu skolā.
„Bija laikam vāji, viduvēji un kaut kas tamlīdzīgs. Tas bija tas, kas man bija dienasgrāmatā latviešu valodā 1. un 2.klasē. Pēc tam, 3. un 4.klasē, man kaut kā diezgan strauji paaugstinājās tie vērtējumi latviešu valodā. Man privātskolotāja bija bērnudārzā tikai. Es domāju, ka bija vienkārši tāds posms, kad es to valodu iemācījos, un tad, ņemot vērā to, ka es to atšķirībā no pārējiem biju nevis apguvusi no bērnības, bet iemācījusies, man tā sāka kaut kādā brīdī iet pat labāk nekā daudziem latviešiem klasē,” stāsta Evelīna.
Starp citu, sākotnēji mēs ar Evelīnu sarunājāmies krieviski. Varbūt tā vienkārši deviņdesmitajos gados Daugavpilī bija ierasts – uzsākt sarunu krieviski. Tad sapratām, ka abas zinām latviešu valodu un sākām runāt arī latviski. Es joprojām nesaprotu, no kā bija atkarīgs tas, kādā valodā mēs runājām, kad palikām divatā. Arī pašas sākām apjukt.
Un tad es ierosināju, ka beidzot jāizlemj, kādā tad valodā mēs turpmāk runāsim. Tad Evelīna mācījās jau devītajā klasē. Tā kā viņai gada beigās bija jākārto eksāmens latviešu valodā, bet man tas būtu jādara pēc diviem gadiem, nospriedām, ka turpmāk runāsim latviski. Krievu valodu neviena no mums skolā nemācījās.
„Dzīvojot Daugavpilī, es vienmēr runāju ļoti pareizi latviski, bet tad, kad atbraucu uz Rīgu, man sāka pielipt - nevis „tāpēc, ka”, bet „tāpēc, kad”. Man tas ļoti nepatika agrāk, bet man tas sāka lipt klāt. Principā var teikt, kamēr es dzīvoju Daugavpilī, mana latviešu valoda bija daudz pareizāka, nekā tā ir tagad,” stāsta Evelīna.
Evelīna šķiro cilvēkus. Viņai nepatīk, ka cilvēks principiāli neapgūst latviešu valodu, neciena Latvijas likumus.
Kad dzirdam, ka visi latvieši ir tādi vai visi krievi ir šādi, esam gatavas abās valodās aizstāvēt to pusi, kuru nepamatoti apvaino. Tad nākas dzirdēt, ka esam „krievuškas” vai arī galīgi „pārlatviskojušās”.
Evelīna, piemēram, no tēta kāda strīda noslēgumā saņēma aicinājumu paņemt Latvijas karogu un iet staigāt ar to pa Daugavpili.
Mūsu pašu situācija nekad nešķita īpaša. Un joprojām tāda nešķiet. Bet, pārvācoties uz Rīgu, aizvien biežāk nācās cilvēkiem kaut ko skaidrot. Piemēram, ka var būt divas dzimtās valodas un kā tieši tas ir iespējams.
Savukārt Evelīnai nācās atbildēt uz to, kā gan viņa var būt latviete, ja dzimtā valoda ir krievu: „Nevar to paskaidrot. Par to nevar runāt, kur nu vēl pa radio. Tad, kad tu sāc skaidrot to, tev vispār sāk rasties šaubas par tavu pieskaitāmību. Tad, kad tu dzīvo vienkārši ikdienā, tev liekas, ka tas ir normāli, tu par to nedomā. Es esmu latviete, viss kārtībā. Tiklīdz tev ir jāpaskaidro, kāda ir tava dzimtā valoda un par ko tu sevi uzskati, tad tu sāc domāt, ka ar tevi vispār kaut kas nav kārtībā līdz galam.”
Es neizturu un sāku smieties, jo šī situācija man ir gaužām pazīstama. „Tev vismaz ir tā, ka tev tiešām ir divas dzimtās valodas, bet man ir tā, ka mana dzimtā valoda ir krievu. Es ar mammu bērnībā runāju tikai krieviski līdz piecu gadu vecumam, un tad pēkšņi šobrīd man ir 25 gadi un es uzskatu sevi par latvieti. No kurienes tas ir radies, es tiešām nemāku paskaidrot,” stāsta Evelīna.
Pēc mūsu sarunas es vēl ļoti ilgi domāju - kā gan to paskaidrot cilvēkiem, kuri nesaprot un nepieņem? Politiskā līmenī tik ļoti satraucas par integrācijas jautājumiem un to, ka cilvēkiem jāvēlas integrēties. Te nu mēs esam, divas latvietes. Mēs nekad nedomājām, ka mums kaut kur būtu, ja reiz mēs lietojam šo muļķīgo vārdu, jāintegrējas.
Bet pat mums ikdienā jādzird jautājumi un replikas. Bet vai mums ir uz to jāatbild? Vai tiešām tādiem kā es un Evelīna kaut kas par sevi ir jāskaidro, jāpierāda vai jātaisnojas? Un cik ilgi vēl?
Es, Annija Petrova, vēlos jums jautāt. Vai jūs esat gatavi tam, ka cilvēki integrējas?
