Mācītājs pēc meitas zaudēšanas adoptē Viktoriju

Pēteris Sproģis ir mācītājs, kurš zaudēja meitiņu, tādējādi ieskatījies mūžības spogulī. Taču reizēm no traģēdijas var izaugt kaut kas labs, un Pētera ģimene spēja adoptēt meitiņu.

Nereti cilvēki tiek vērtēti pēc viņu ieņemamā amata. Pēteris Sproģis sabiedrībā pazīstams kā Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps, taču uz ielas, ja amats nav zināms, viņš ir vienkārši gara auguma tumšmatains vīrietis. Ieņemamais statuss nav tas, kas pastāsta visu par viņu. Bez bīskapa pienākumiem Pēteris ir arī vīrs savai sievai Martai un tēvs četriem bērniem jeb kā viņš saka – četriem uz zemes, bet kopā pieciem.

Pirms diviem gadiem četru gadu vecumā nomira viena no viņa meitām.

"Jā, jūs pareizi sakāt, mums bija trīs meitiņas, un pirms diviem gadiem mūsu vidējā meitiņa četru gadu vecumā traģiski gāja bojā. Tagad mums atkal ir trīs meitiņas, jo mēs esam vienu adoptējuši – Viktorija pie mums jau dzīvo septiņus mēnešus. Kuru katru brīdi mums piedzims vēl viens bērniņš, tas būs šeit uz zemes kā ceturtais, bet kopā kā piektais," stāsta Pēteris.

"Tā ir, kā jūs teicāt - sāpes jau nebeidzas, mēs vienkārši tiešām iemācāmies ar tām sadzīvot.

Protams, sērām ir kaut kādas stadijas. Ir šoka posms, kur tu vienkārši nespēj saprast, kas ir noticis. Tad ir dažādas citas sērošanas stadijas. Ar laiku ienāk sava veida samierināšanās. Sāpes vairs nav tik apdullinoši šokējošas. Tās vairs neparādās virspusē.

Ja sākumā tas visiem ir ļoti labi redzams, tad vēlāk tikai tu to zini, kur it tās teritorijas, kur tu aizej, un tu tur pat savās domās esi, kad apkārt esošie cilvēki to nemaz nenojauš.

Savā ziņā tās ir tādas kā svētās skumjas, kuras tu nevari zaudēt. Un no otras puses, tu nemaz negribi zaudēt. Tā ir tā vieta, kur tu satiecies, kur tu atceries," sāpes un sēras skaidro mācītājs.

Ar Pēteri sarunājamies viņa birojā, kur tētim tieši aiz muguras veras mūžībā aizgājušā Meitiņas Bellas portrets. Portretu īsi pēc Izabellas nāves Sproģiem uzdāvinājusi kāda māksliniece.

Ģimeni sērās atbalstīja arī mūziķis Renārs Kaupers. Viņš Izabellai sarakstīja dziesmu “Uz baltas pieneņu pūkas”.

Meitas aiziešana Sproģu ģimenē nav tabu tēma, tieši pretēji, par Izabellu tiek runāts un pieminēts ar mīlestību. Taču Pēteris atzīst, ka nav viegli atcerēties liktenīgo dienu.

"Mēs runājam ļoti brīvi. Ne katru dienu. Man pašam ir sāpīgāk atcerēties un sākt analizēt to dienu, kā tas notika, ko vajadzēja darīt, ko nevajadzēja darīt, kur mēs varbūt pārāk paļāvāmies uz kādiem glābējiem, kur vajadzēja pašiem rīkoties. Ja es aizeju tās dienas detaļās, tad tas mani izsit, es nevaru mierīgi par to domāt.

Bet par Belliņu kā vienu no mums mēs runājamies, pieminam. Mūsu tagad četrgadīgā meitiņa Sāra kādreiz, kad skan tāda melanholiska mūzika, viņa saka - man pietrūkst Belliņas. Nesen es fotogrāfēju ģimeni. Visām meitenēm bija tādas baltas kleitas, viņas fotogrāfējās kopā ar mammu, kas ir stāvoklī, tad arī Sāriņa pienāca un teica: “Es gribētu, lai Belliņai arī būtu tāda kleita.” Mēs atceramies, mēs domājam, tās ir tādas svētas un skaistas skumjas," filozofiski stāsta mācītājs Pēteris.

Pēc meitas zaudējuma ģimene skaidrāk kā jebkad sapratusi, ka vēlas palīdzēt kādam, kam sāp tikpat ļoti kā viņiem - bērnam, kuram nav vecāku. Šī doma viņus mudinājusi adoptēt meitenīti vārda Viktorija, kura nu Sproģu ģimenē dzīvo jau gandrīz gadu.

"Mūsu dzīvē tas bija brīdis, kad Belliņa bija mirusi, mēs sērās īpaši pamanījām, ka mājās ir tukšums, ka mašīnā ir tukša vieta. Sākuma tu fokusējies uz to, ka ir tas tukšums.

Tu nevari pierast, ka, ieejot veikalā, tu nemeklē trīs bērnus, lai izsekotu līdz, bet divus. Tu ieej restorānā un nemeklē galdiņu ar vietu trīs bērniem un tā tālāk.

Tad tu sāc saprast, ka tu nekad nevari vienu cilvēku aizvietot ar otru. Bet tas tukšums, kas radies no mūsu sāpēm, kādam ir tāds pats un ne mazāk traumējošs - bērnam, kas palicis bez vecākiem.

Tā doma bija vienkārša - mūsu sāpes, zaudējot bērniņu, un kāda bērniņa sāpes, zaudējot vecākus, var mūs savest kopā. No divām traģēdijām var izaugt kaut kas labs," stāsta Pēteris.

Viktorijas vārds ģimenei nav vis vienkārši personvārds. Ar to ir saistīti vairāki notikumi Sproģu ģimenes dzīvē. Tas neviļus liek atcerēties par dažādiem mirkļiem, kas pavadīti kopā ar aizgājušo meitu. Angļu valodas tulkojumā tas nozīmē – uzvarētāja. Un nudien tik maza, bet jau izcīnijusi ne vienu vien uzvaru savā dzīve.

"Neilgi pēc Belliņas bērēm mēs braucām uz Norvēģiju, un pa ceļam uz kuģi mēs ar sievu runājām, ka varbūt mēs varētu saukt šo meiteni, ja mēs viņu adoptētu - Viktorija. Jo ir tāds stāsts, ka Belliņa bija otrs bērns ģimenē un šad tad viņa tika pastumta malā no lielākiem bērniem, jo viņa bija mazāka. Tad es viņai teicu: “Belliņ, tu esi otrā,” un es rādīju kā zīmi “V” ar pirkstiem, kas nozīmēja “uzvarētāja”, “tas nekas, ka tu esi otrā, tu esi uzvarētāja!” Tāpēc radās tā doma, ja mēs adoptētu meitenīti, mēs viņu varētu saukt par Viktoriju.

Kad iebraucām Stokholmas ostā, mēs ieraudzījām, ka mūsu kuģi sauc Viktorija, un otrs kuģis, kas atstāja ostu, bija Izabella, kas bija Belliņas vārds. Mana sieva šo izstāstīja kādā intervijā. Un kāda sieviete, kas lasīja šo interviju, kas mani pazina, savukārt zināja par vienu meitenīti, kurai bija vārds Viktorija. Viņa mums piezvanīja un to teica. Un es sapratu - te ir bērns, kuram ir vajadzīgi vecāki un nav, kas viņu ņem. Šeit bija viena meitene, kurai vajadzēja adopciju. Mēs viņu nebijām redzējuši, kad jau spērām adopcijas soļus. Mēs jau sirdī bijām pieņēmuši lēmumu, ka to darīsim," sakritības atklāj Pēteris.

Bieži pirms adopcijas cilvēki dodas uz bērnu namiem, lai apskatītu bērnu un tad izdarītu izvēli. Šajā gadījumā ģimene spērusi pirmos adopcijas soļus, neredzot bērnu. Sproģis uzskata, ka reizēm cilvēki nepareizi domā par adopciju. Tās neesot tūlītējas sajūtas un pieķeršanās. Ar savu bērnu ir daudz lielāka emocionālā saikne, nekā ar svešu.

"Mēs satikāmies pirms Ziemassvētku laikā. Viktorijai bija nepilns pusotrs gads. Es redzēju meitenīti ar bālu seju Latvijas ziemā. Ar zināmām skumjām acīs. Nekas tāds, lai es teiku: ”Es ieraudzīju un pēkšņi kaut ko dikti sajutu.”

Mīlestība nav sajūtas, tā ir izvēle, kas noved pie sajūtām.

Mūsu pirmā sastapšanās bija - es ieraudzīju bērniņu, kurš bija viens. Tur nebija nekādas pieķeršanās. Tagad, kad Viktorija dzīvo pie mums jau septiņus mēnešus, ir šie mazie momentiņi, kas ļauj pieķerties, iepazīt, pieņemt.

Kādreiz cilvēki domā, ja būs “tā sajūta”, tad viņi adoptēs, es domāju, ka tas ne vienmēr ir pareizi.

Protams, ar savu bērnu ir savādāk, savu bērnu tu gaidi vismaz deviņus mēnešus, un tā emocionālā piesaiste ir daudz dabiskāka. Kad ienāk adoptēts bērns, grūtniecība notiek savādāk. Nevajag lolot no sevis ekspektācijas, ka tu ieraudzīsi svešu bērnu un viņam pieķersies, izjutīsi viņu un sapratīsi viņu," savus uzskatus paužu mācītājs Pēteris.

Gluži kā laulību solījumā – priekos un bēdās, šogad Pēteris ar sievu Martu nosvinējuši jau deviņus kopdzīves gadus. Pirms laulībām Pēteris bijis savas sievas mācītājs, taču pēc kādas tikšanās abi sapratuši, ka labprāt satiktos vēl, un nu viņi tiekas katru dienu:

"Jā, bijām pazīstami daudzus gadus un nebija nekādu nolūku ne no manas puses, ne no viņas puses, nebija pat idejas, ka mēs sāktu draudzēties. Bet tad bija kādas situācijas dzīvē, kur mēs vienkārši satikāmies parunāt par kādām lietām un, šķiet, ka mēs abi pamanījām, ka mēs gribētu atkal satikties un turpināt par kaut ko runāt. Pagāja pāris reizes, kad mums abiem bija jāsaprot, ka, ja kāds pajautātu: “Kas te notiek?” mēs nevarētu teikt, ka tā ir vienkārša saruna. Mums bija radušās simpātijas. Tā mēs izvēlējāmies sarunu turpināt."

Lai turpinātu sarunas mūža garumā, Pēteris pie Martas devās pāri okeānam. Kontrabandas ziedi, saderināšanas gredzens un viena no mūža svarīgakajām sarunām. Sproģis bijis pārliecināts par savu izvēli un zinājis, ka atraidījumu nesaņems.

"Mūsu gadījumā tas bija tā, ka mēs bijām kādu laiku draudzējušies un tad mana draudzene, Marta, aizbrauca strādāt uz Ameriku vienu vasaru, un tad, kā jau ir tas teiciens, “mazu mīlestību vējš nopūš, bet lielu uzpūš vēl lielāku,” tad attālums uzpūta tās ilgas un pārliecību vēl lielāku. Izdevās tā saorganizēties, ka es, Martai nezinot, aizlidoju uz Ameriku. Vēl lidostā esot, es sūtīju īsziņas, kas neļāva nojaust, ka es varētu būt ceļā. Izdevās viņu pārsteigt - ierados ar kontrabandas ceļā no Latvijas ievestiem ziediem. Gribēju tajā pašā vakarā bildināt, bet tad es sapratu, ka pārsteigumu vienam vakaram pietiek. Vajadzēja ļaut gan sev, gan vēl jo vairāk manai draudzenei atgriezties tādā normālā domas orbītā bez pārsteigumiem.

Tad es meklēju ideālo vietu. Saderināšanās gredzens bija kabatā vairākas dienas, bet nevarēju atrast piemērotāko vietu. Visas likās tādas lētas un prastas, nepiemērotas. Bijām aizbraukuši uz Čikāgu. Mičiganas ezera krastā ir panorāmas rats, uzbraucām tur augšā un tad man radās doma, ka tā ir piemērota vieta, un turpat, panorāmas ratā virs Mičiganas ezera es izdarīju piedāvājumu, kurš netika noraidīts."

Katram dzīvē nākas sastapties ar lielākām vai mazākām traģēdijām. Tās vienmēr sāp, taču, kā jau bīskaps sacīja: no traģēdijas reizēm var izaugt kaut kas labs. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt