Atminoties savu ceļu uz televīziju, viņa norāda uz nejaušības lielo lomu - kādu vakaru piedāvājusi vīram, televīzijas režisoram, palīdzēt izrediģēt raidījuma scenāriju.
"Sāku lasīt un labot. Es tam raidījumam uztrāpīju to nervu un iznāca ļoti labi," savu veiksmes stāstu atceras LTV ilggadējā žurnāliste Mirdza Tupiņa. Viņas veikumu augstu novērtēja un jau drīz aicināja pievienoties televīzijas kolektīvam.
"Man galvenais redaktors teica: Tu zini, tu varētu nākt pastrādāt. Es saku – Ko? Televīzijā? Es neesmu spējīga neko, es taču neko nevaru," atmiņās gremdējas Mirdza Tupiņa.
Bet Mirdza varēja. Pēc trim gadiem bērnu raidījumu redakcijā viņa nonāca “Panorāmā”.
Šķiet pat mazliet neticami, kā savulaik tapuši sižeti.
"Es esmu strādājusi un taisījusi materiālus tikai ar fotogrāfijām. Bija tāds laiks, un tam periodam esmu izgājusi cauri. Fotogrāfijas salika tā, un filmēja – sākumā tāls plāns, tuvāks, tuvāks, tuvāks, lai ir vīzija, ka kustas," iespaidos dalās Mirdza Tupiņa.
"Un tad parādījās filmas. Mums iedeva, piemēram, piecas minūtes filmu. Tā bija liela bagātība! Mēs taupījām interesantiem materiāliem, piemēram, sestdienas gadatirdziņam vai kādai izstādei. Taupot reizēm notika nelaime, ja atbrauca kāds partijnieks, tad galvenais redaktors mums sacīja: Mirdza, tev ir četras minūtes palikušas sestdienai, atdod! Tad mēs slēpām. Tā bija vienīgā iespēja!" specifiskās darba ninases atklāj ilggadējā žurnāliste.
Gadu gaitā progresējušas tehnoloģiskās iespējas, bet ne žurnālista darba būtība. Lai sižets skatītājam būtu interesants, būtiskākais ir strādāt pēc labākās sirdsapziņas.
"Es neesmu žēlojusi laiku materiāliem. Ja tu dari darbu, tad dari līdz galam! Un labi dari! Un tāpēc es varu teikt, ka es gāju uz darbu ar prieku," savu darbu vērtēja žurnāliste Mirdza Tupiņa. Viņa atzīst, ka reizēm mājās nevarējusi gulēt un pārdzīvojusi par kādu teikumu, kas varēja būt bijis savādāk iesākts.
Darīt labi un darīt labu – ir noteikumi, pret kuriem Mirdza nekad nav pieļāvusi kompromisus.
"Man patīk labi materiālu taisīt, man patīk par labiem cilvēkiem. Es meklēju, jo mums jau neviens neteica - tu brauc pie tā vai tu brauc pie tā. Tu pats [domā], tev jādod materiāls par kaut kādu tēmu - lūdzu, pats meklē, pats atrodi. Un tad es arī tā darīju. Es lasīju rajona avīzes un skatījos, kuram cilvēkam paldies pateikt. Uzmundrināt. Man bija tāds uzdevums," savu toreizējo darbu šodien vērtē Mirdza Tupiņa.
Viņa ir pateicīga Dievam un liktenim par iespēju strādāt visbrīnišķīgākajā profesijā.
"Satiec ļoti jaukus cilvēkus, kas tiešām dod spēku dzīvei. Daudz uzzini, esi nepārtrauktā mācību režīmā. Kas negrib mācīties, tie nedrīkst par žurnālistiem strādāt," profesiju vērtē pieredzējusī žurnāliste.
Vienlaikus viņa uzsver, ka šī profesija pieprasa ļoti īpašu atbildības sajūtu.
Žurnālistam ir jāsaprot, ka viņš nedrīkst pazemot cilvēku nevienā lietā – vai viņš ir labs, vai slikts.
Vari pakritizēt, ieteikt, bet ar mērķi, lai būtu labi, ne jau tāpēc, ka tagad izmantošu un parādīšu savu varu," profesijas ētisko pusi atklāj ilggadējā žurnāliste Mirdza Tupiņa. Arī viņa 6.novembrī svinēs Latvijas Televīzijas 60. dzimšanas dienu.
