Astoņus gadus jūs bijāt Latvijas vēstnieks Turcijā, vairāk nekā trīs gadus esat Latvijas vēstnieks Grieķijā un papildus arī divus gadus Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Kiprā un vienu gadu Serbijā. No malas raugoties, jūsu mājas ir lidmašīna, un debesīs jūs var sastapt biežāk nekā uz sauszemes. Kur jūs jūtaties kā mājās?
Mājas, protams, ir Latvijā, bet, runājot par dzīvošanu lidmašīnā – nav jau gan tik traki. Cilvēki, kuri dzīvo Rīgā un strādā Briselē, vairāk laika pavada lidmašīnās nekā es, dzīvojot un strādājot Grieķijā. Astoņi gadi Turcijā ir nosacīti, jo sākumā es biju nerezidējošais vēstnieks, un tur uz vietas nodzīvoju tikai pēdējos četrus ar pusi gadus.
Bet ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka darba pienākumi Kiprā un Serbijā nav gluži tas pats, kas no Rīgas līdz Siguldai aizbraukt.
Strādājot Rīgā deviņdesmito gadu beigās, bija laiks, kad komandējumā bija jābrauc katru nedēļu, tagad vairs nav ne tik liela vajadzība, ne rocība. Man mājas ir Latgalē. Mamma dzīvo Kārsavā, un cenšos trīs, četras reizes gadā aizbraukt uz Latviju, taču nevaru teikt, ka, dzīvojot Grieķijā, nejūtos kā mājās. Man te patīk, un jūtos labi. Kad bija iespēja izvēlēties, kur gribu strādāt 2011. gadā, uz Grieķiju pieteicos apzināti, un uz šejieni neviens mani pret paša gribu neatsūtīja. Pēc četriem Turcijā nodzīvotajiem gadiem šis reģions bija iekritis sirdī.
Tikai ar Grieķiju vien nepietika. Vai esat darbaholiķis?
Pirms pārcelšanās uz Grieķiju strādāju par valsts sekretāra vietnieku administratīvajās lietās Ārlietu ministrijā. Mēs toreiz, krīzes laikā, kad viss bruka un juka un daudzi cilvēki tika atbrīvoti no darba, pētījām, cik procentus no IKP Latvija piešķir ārlietām salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu, un atklājām, ka kaimiņvalstīs šis cipars vienmēr ir bijis lielāks. Latvijai nav tik daudz vēstniecību. Ja vēlamies ģeogrāfiski nosegt visas valstis, tad to darām tādā veidā, ka viens vēstnieks ir akreditēts vairākās valstīs. Manuprāt, tas ir pieņemami, jo Latvijas attiecību intensitāte ar Grieķiju, Kipru un Serbiju nav pārāk liela, tāpēc pašlaik divi diplomāti uz trīs valstīm ir pietiekoši. Ja attiecības paliktu intensīvākas vai tiktu izvirzīti augstāki mērķi, droši vien, ka vajadzētu vairāk cilvēku. Ar pienākumiem galā tiekam, bet rokas klēpī salikuši arī nesēžam. Par citām valstīm runājot, piemēram, Latvijas vēstniece Ķīnā ir arī nerezidējošā vēstniece Vjetnamā un Mongolijā.
Izskatās, ka šis ģeogrāfiskais amatu sadalījums ir atkarīgs no tā, uz kuru valsti vairāk latviešu ir izbraukuši?
Tam, protams, ir nozīme. Piemēram, Īrijā un Lielbritānijā konsulārais darbs ir daudz intensīvāks. Mani kolēģi joko, ka, ņemot vērā Latvijas valstspiederīgo skaitu un raugoties uz vēstniecību kā uz civilstāvokļa aktu reģistrācijas iestādi, Londona ir kā Jēkabpils pašvaldība. Dzimst bērni, jāmaina pases, tiek noslēgtas laulības, ir nepieciešamas dažādas izziņas – to visu dara vēstniecības konsulārajā nodaļā..
Daudz šeit jūk prātā, ja tā drīkst izteikties, no haosa, nekārtības un neskaidrības.
Domāju, ka tas ir mazliet pārspīlēti. Cilvēki dienvidos dzīvo vieglāk, nekā esam raduši ziemeļos. Personīgi pazīstu grieķus, kuri sirdī ir lielāki ziemeļnieki nekā latvieši. Var patikt, piemēram, Vācija vai Šveice, kur viss ir salikts kā pa plauktiņiem. Mani personīgi, kaut arī esmu studējis Šveicē, vairāk piesaista dienvidu stils, kur notikumi norisinās mazliet brīvākā atmosfērā.
Jūs uzsākāt savas darba gaitas Ārlietu ministrijā 1991.gadā, bet ar fotografēšanu nodarbojaties kopš 1980.gada. Ar mākslu esat saistīts krietni vien ilgāku laiku, tāpēc vairāk gribas dēvēt jūs par fotogrāfu nekā par vēstnieku.
Fotografēšana ir hobijs. Bildēju kopš vidusskolas laikiem, taču uz kādu brīdi savu hobiju biju pametis, jo sākās darbs un braukāšana apkārt. Tas bija laiks, kad fotografēja analogajā tehnikā uz filmas, un man negribējās Vīnē brīvo laiku pavadīt, sēžot tumšā vannas istabā. Varēja nest filmiņas attīstīt uz laboratoriju, bet nepatika tas, ka tad nevar izveidot bildi, kā pašam gribas. Tajā laikā fotografēšana bija palikusi otrajā plānā. Vēlāk, izmantojot digitālās tehnoloģijas, man iepatikās tas, ka pats, pie datora sēžot, varu visu no sākuma līdz beigām izveidot. Nobildēt, attīstīt, izlabot un izdrukāt. Man tas patīk.
Vai jūs esat ieguvis kādu izglītību saistībā ar fotografēšanu?
Neesmu, lai gan universitātē kriminālistikas studiju kursā vajadzēja bildēt. Tā kā man padevās, bieži kursa biedriem taisīju laboratorijas darbus. Tagad jau ir vienkāršāk nekā kādreiz. Fotografēšanas līmenis, neskaitot visādas "Instagram" un selfiju šausmas, kopumā ir diezgan augsts. Tehnoloģijas ir pieejamākas, un aizvien vairāk cilvēku bildē. Agrāk bija liela un augsta barjera. Pat ja cilvēkam bija talants un vizuālo viņš spēja saskatīt, bija sarežģīti izlauzties cauri visām tehniskajām lietām - kā filmu attīstīt, pēc tam sakopēt bildes, kopējot kaut ko pielabot. Sarežģīts bija arī darbs ar ķīmiskajām vielām un sēdēšana tumsā. Tagad pie datora kontrole pār attēlu ir nesalīdzināmi lielāka, nekā strādājot ar analogo filmu, tāpēc ir jāfotografē tagad, varbūt nākotnē vairs tik labi nebūs.
Tagad jau katrs sevi dēvē par fotogrāfu, un visiem mājās ir lielās kameras…
Tagad visiem ir iPhone, tā ir vispopulārākā kamera, no kuras visvairāk augšupielādētas bildes flickr.com mājaslapā. Nopietni fotogrāfi ir pat grāmatas publicējuši par projektiem, kādi tapuši, bildējot ar iPhone.
Tātad izstādi var arī ar iPhone bildētām fotogrāfijām sarīkot?
Principā var. Esmu drukājis attēlus, uzņemtus ar iPhone uz A4 formātā. Labā gaismā uzņemtai bildei nav nekādas vainas. Taisnība ir tiem, kas saka, ka labākā kamera ir tā, kas ir līdzi. Mēdzu to pat pārfrāzēt, sakot, ka nav zināma neviena izcila fotogrāfija, kura būtu uzņemta ar kameru, kas nav līdzi. Diplomātu darbā, kad daudz jāceļo pa pasauli, un ne vienmēr ir līdzi kompānija, fotografēšana ir labs hobijs. Viens mans draugs teica: „Kad man līdzi ir fotoaparāts, es neesmu viens". Tā arī man ir tapušas bildes par Atēnām. Sestdienās paņemu fotoaparātu un eju pastaigāties pa pilsētu kādas četras vai piecas stundas. Reizēm gadās ko labu ieraudzīt. Ko būtu darījis, ja nebūtu bildējis? Nezinu! Noteikti nebūtu tik daudz izstaigājis un izložņājis visus nostūrus Eksarhijas rajonā…
Ak, Dievs! Es tajā rajonā pat dienas laikā neeju iekšā!
Tur noteikti nevajag iet iekšā policistu uniformā vai tumšā uzvalkā, bet visādi citādi tas ir jauks rajons, kurā ir jauki cilvēki un labas tavernas. Omonija, manuprāt, ir drusciņ neomulīgāks. Dažās ielās gribas fotoaparātu zem jakas paslēpt. Eksarhijā - nē! Grieķi salīdzinājumā ar latviešiem draudzīgi izturas pret fotogrāfiem. Latvijā ir gadījies visādi, ir pat draudējuši un rājušies.
Te uz autoceļiem lamājas viens uz otru…
Man šķiet, ka Grieķijā satiksmes dalībnieki ir toleranti. Tā kā šeit neviens neievēro noteikumus, tad pret to, ka citi arī neievēro, cilvēki izturas iecietīgāk. Latvijā autovadītāji ir nervozāki.Tiklīdz mazliet kaut ko ne tā izdari, uzreiz signalizē. Zināmā mērā Grieķijā iekļauties satiksmē ir vieglāk, jo te viss notiek plūstoši, bet Latvijā - dzelžaini pēc noteikumiem un samāksloti. Pa ceļam, uz mājām ejot, vienmēr uz gājēju pārejas novietotas mašīnas tā, ka apkārt nevar apiet. Sākumā par to kreņķējies, bet pēc tam pieradu. Man šķiet, ka galvenais nosacījums, lai izbaudītu Grieķiju, ir pieņemt lietas, kādas tās ir, jo citādi mocības vien sanāk. Eiropā neesam visi vienādi.
Atgriežoties pie fotografēšanas, jūs esat minējis, ka tas ļauj ieraudzīt lietas, kas citādi būtu palikušas apslēptas, taču nobildēt var tikai to, kas ir redzams. Ko jūs īsti domājāt ar tām apslēptajām lietām?
Apslēpts nav domāts kaut kas, kas zem gultas vai galda fotografēts. Manuprāt, fotogrāfs citādāk raugās visapkārt. Piemēram, izstādē ir viena bilde no Plakas, kur vieni vārtiņi ir uztaisīti kā smaidiņš. Ja nebūtu fotogrāfs, pilnīgi noteikti paietu tiem garām pat nepaskatoties.
Atēnās tiek rīkotas daudz dažādas demonstrācijas, kas reizēm pārvēršas grautiņos, kuros esot klāt, var iegūt daudz interesantu attēlu. Vai jūs lienat iekšā tādos notikumos, lai tiktu pie vērtīga foto materiāla?
Man ir bildes no visādiem kautiņiem un grautiņiem, bet tā ir maza daļa no tā, kas ir fotografēts. Pirmkārt, neesmu foto žurnālists, ir cilvēki, kuri to dara profesionāli, un es nekad nebūšu pirmais, kurš aģentūrai „Reuter” vai BBC nosūtīs attēlus no kaut kādiem protestiem Atēnās. Otrkārt, negāciju mūsu dzīvē tāpat ir pietiekoši, tās nevajag pavairot un fotografēt. Var jau aiziet un sabildēt dažādas šausmas un bezpajumtniekus. Kāpēc?
Jums visas bildes ir melnbaltas. Kāpēc?
Tas droši vien ir tāpēc, ka savulaik iesāku uz melnbaltām filmām fotografēt. Nebūšu unikāls sakot, ka, manuprāt, krāsa tikai traucē. Kad iekārtojām izstādi, ar otru fotogrāfu bijām vienādās domās, ka krāsainās bildes radītu pārāk juceklīgu iespaidu, lai gan mums abiem ir krāsaini attēli, kas varbūt pat ir labāki par melnbaltajiem.
Es bildēju realitāti, nevis to, kas ir kādā studijā uzbūvēts, izveidots un nopozēts. Tās ir dzīvas bildes, kas nozīmē, ka no realitātes tiek izņemts viens kadrs gan laikā, gan telpā. Melnbaltā fotogrāfija iet vēl tālāk un izņem laukā arī krāsas. Melnbaltajā bildē skatītājs pievērš lielāku uzmanību tam, kas ir galvenais. Manuprāt, melnbaltie attēli man arī labāk izdodas.
Jūs esat minējis, ka Grieķijai ir tāds raksturs kā nevienai citai valstij, un tā ir ideāla fotografēšanai. Ko jūs ar to domājāt?
Gaisma ir laba. Man patīk, ka cilvēki ir pozitīvi un vardarbīgi neprotestē, kad es viņus bildēju. Grieķijā uz ielām var sastapt daudz dažādu tipāžu – vizuāli spilgtu cilvēku.Kā arī emocionāli ir vieglāk fotografēt dienvidnieku brīvās attieksmes dēļ. Kad man bija izstāde Londonā, izgāju arī tur ielās fotografēt, taču tajā pilsētā viss ir tik ļoti organizēts, Atēnās ir interesantāk.
Vai ir iespējams kaut kad nākotnē sagaidīt izstādes par Kipru un Serbiju?
To laiks rādīs. Ja būs materiāls, tad var būt arī izstāde. Bildēm ir pašām jāatnāk pie tevis, nevis par katru cenu jāpiespiež sevi kaut kas nofotografēt. Protams, piemēram, foto žurnālistikā, ir cits princips. Ja preses konference ir pirmdien pulksten vienpadsmitos, tad to nevar fotografēt sestdien septiņos vakarā. Fotogrāfijas nerodas no tā, ka sēžu mājās uz dīvāna un skatos TV. Ir jāiet ārā pasaulē un jāmēģina atrast vietas, kur bildes var notikt.
