“Blakus man sēž mana māsa Vintra. Viņai ir 12 gadi, patīk futbols, mūzika. Te ir mana mamma, viņai patīk dejot un dziedāt. Un te ir arī mana vecvecmamma, kura pērn nosvinēja 90 gadu jubileju. Vēl man ir divas vecmammas. Viena mīl adīt, bet otra cep garšīgus pīrāgus,” ar Lipsku ģimenes strādīgo, izturīgo, radošo pusi iepazīstina saimes jaunās paaudzes pārstāve Antra.
Viņasprāt, viņas abas ar māsu ir ļoti bagātas, jo pēc padoma, pēc interesantiem stāstiem viņas var vērsties pie divām vecvecmāmiņām, divām vecmāmiņām un, protams, pie mammas. Visas ģimenes sievietes ir ticīgas, un šī paļaušanās uz Dieva mīlestību, katoļu tradīciju ievērošana tiek nodota no paaudzes paaudzē.
“Sākas viss ar Aizgavēņiem. Aizgavēņos braucām no kalna ar ragaviņām. Tad bija Pelnu diena, tad gājām uz baznīcu. Un tad arī sākās tas gavēnis,” savas bērnības Lieldienas atceras vecvecmāmiņa Zoļa.
“Trešdiena, piektdiena, sestdiena – tās bija dienas, kad māte gaļu nedeva. Nevienam. Ko ēdām? Piena produktus, un agrāk bija arī garšīgas siļķes. Ne tādas kā tagad, bet tik taukainas, ka tauki pa pirkstiem tecēja. Biezpiens, sviests, tas jau viss saimniecībā bija. Biezpienu galdā pasniedza kopā ar sviestu. Ar siltiem kartupeļiem ēdām un bija ļoti garšīgi. Olas krāsot bija puišu darbs. Gan vīratēvs, gan tēvs – sīpolu mizas iemērca jau dienu iepriekš, pat uzvārīja, lai krāsa labāk ievelkas, un tad jau sestdien līdz pusdienām krāsoja.”
Tagad sirmgalve uz baznīcu neiet katru svētdienu, kā tas tika darīts agrāk. Viņa jokojot saka, ka baznīcu aizstāj radio.
Antras mamma Inese atzīst, ka Lieldienu svinēšana viņu saimē sastāv no divām daļām. Pirmā saistīta ar ticību – lūgšanām, baznīcas apmeklējumiem, pārdomām par dzīvi, jo ticīgam cilvēkam Lieldienas vispirms ir ticības un cerības apliecinājums.
“Ar Dievu sirdī ir vieglāk dzīvot. Gribētos arī, lai jaunā paaudze atrod savu ceļu pie Dieva, lai iet uz baznīcu,
jo Dievs dāvā ļoti daudz žēlastības, un kaut kam dzīvē ir jānotiek, lai saprastu, ka viens vienīgais palīgs ir Dievs. Tas ir jāsaprot. Savus bērnus vest uz baznīcu sākām ļoti agrā vecumā, vēl maziņus. Tas bija pavisam ne spaidu kārtā. Ja bērns saka, ka aizbrauksim kaut tur, es vienmēr saku, ka sākumā aizbrauksim uz baznīcu un tad brauksim peldēties, jo ar varu neko nepanāksi – tikai ar savu piemēru.”
Savukārt tā otrā Lieldienas svētku daļa esot ilgā laika posmā kultivētās tautas tradīcijas – olu krāsošana, ripināšana, šūpošanās.
“Mums olas krāsoja vecmamma un mamma, un arī mēs paši. Sējām lapiņas klāt ar diegu, vai oliņas likām marlē un bērām rīsus vai grūbas , sējām ciet un likām krāsoties. Tad izņēmām tādas skaistas un raibas.”
Pati Antra, tagad jau precētas sievas kārtā būdama, atklāj, ka viņai Lieldienas no bērnības saistās ar kopā būšanas prieku. Arī baznīcā. Un šo prieku viņa vēlas saglabāt un nodot saviem bērniem.
“Stiglavas draudzē pazīstamos es satieku biežāk. Tagad vairāk apmeklēju Kārsavas baznīcu un nevaru sūdzēties par to, ka jaunieši nestaigātu uz baznīcu. Ir daļa, kas nāk. Varbūt viņi nenāk katru svētdienu, bet viņi nāk svētku dienās. Man jāsaka paldies manai mammai, jo man viņa parādīja to mīlestību pret baznīcu.”
Toties divpadsmitgadīgajai Antras māsai Vintrai Lieldienas ģimenes lokā ir vesels piedzīvojums.
“Mēs ejam uz baznīcu, lūdzam Dievu, paņemam līdzi oliņas, tur tās tiek nosvētītas,'' par Lieldienām stāsta Vintra, atklājot, ka viņu ģimenē ir ieviesta arī jauna tradīcija ar Lieldienu zaķa izdarībām.
“Manna mamma ar tēti stāstīja, ka ir tādas Lieldienas, kad zaķi slēpj olas, un mēs varam braukt meklēt, un tieši tad, kad mēs braucām uz laukiem, pāri ceļam pārskrēja divi zaķi – viens brūns, otrs – pelēks. Atbraukuši mēs zem krūma atradām divas olas, un tad arī aiz mājas atradām vēl.”
Arī šogad Lipsku saime Lieldienās ies uz baznīcu, svētīs svētību, nesīs mājup no baznīcas svētīto ūdeni un ogles, krustvecāki steigsies pie saviem krustbērniem, lai dāvinātu visskaistāko un visstiprāko olu, bet, kā stāsta babiņa Zoļa, jau pēc nedēļas būs jāsvin Baltās Lieldienas, kurās arī var krāsot olas un šūpojoties cerēt uz glābiņu no odiem vasarā.
