Viņa diriģēja Mežaparka estrādē
“Es esmu cilvēks, kurš padara vienu lietu un, kad tā pabeigta, man gribas ko jaunu izmēģināt,” par sevi teica etnomuzikoloģe, sabiedriskā darbiniece, kordiriģente, Dziesmu un deju svētku padomes locekle Lilija Zobens. Cilvēks, bez kura klātbūtnes nav iedomājama Apvienotās Karalistes latviešu sabiedrība. Sarunā iesaistās Lilija Zobens un viņas meitas – Andra un Karolīne.
1990. gadā, kad uz dziesmu svētkiem sabrauca latvieši no visas pasaules, Lilija Zobens Mežaparka estrādē stājās priekšā lielajam kopkorim. Tas, protams, bija satraucoši, bet dziedātāju degsme, emocijas un mīlestība ļāva virsdiriģentei aizmirst satraukumu. Savukārt 1993. gada dziesmu svētkos Lilijas Zobens diriģētā Alberta Jēruma “Ej, saulīte, drīz pie Dieva” bija pirmā dziesma programmā, ko kopkoris lūdza atkārtot.
Lilijas vecāki satikās Vācijā
Zobenu ģimenes ceļš uz Apvienoto Karalisti sākās kara laikā, kad Lilijas vecāki, no Latvijas dodoties projām, satikās Vācijas angļu zonā, apprecējās un darba meklējumos devās uz Angliju.
Kā teica Lilija Zobens: “Mana vienīgā latviešu skola bija mani vecāki, ģimene un vietējā sabiedrība.”
Liela mīlestība un nozīme, Lilijai uzaugot, bija vectētiņam Kārlim Zobenam, kurš nemācēja angļu valodu, tāpēc ikdienā runāja dzimtajā valodā. Bērnībā kopā ar ģimeni latviešu sarīkojumos tika atzīmēti dzimtenei būtiski svētki. Latviskā gaisotne virmoja arī Zobenu mājās, kur kaimiņi un visi iedzīvotāji bija latvieši. Visi kopā svinēja jubilejas un dziedāja latviešu dziesmas. Tas atstāja iespaidu arī vēlāk, jo tieši dziesma bija tā, kas visus vienoja, uzturēja, stiprinot mīlestību un piederību Latvijai.
Apprecējās ar angli
“Labāk labs anglis nekā slikts latvietis,” savulaik sacīja Lilijas mamma, kad Lilija bērnu dienās teica, ka precēsies ar latviešu pusi. Lilija savu vīru, angļu muzikologu, kordiriģentu, komponistu un pianistu Lesliju Īstu, satika, pateicoties mūzikai. Abi studēja kopā Londonā. 80. gadu beigās tieši viņš bija tas, kurš no avīzēm vāca informāciju par Latvijas politiku un attīstību un līmēja to albumā.
“Labāku cilvēku es nebūtu varējusi izvēlēties. Viņš atbalstīja mani muzikāli, atbalstīja manu latviskumu un deva man brīvību pašai attīstīt savu personību,” sacīja Lilija Zobens.
Meitām Karolīnei un Andrai augot, latviskā stīga tika novilkta spēcīga, jo latvietim būt – tas nozīmē runāt latviešu valodā. Pašas savu latvietību viņas sāka apzināt skolas laikā, tas pastiprinājās pēc latviešu nometnēs pavadītajām vasarām, satiekot tautiešus no visas pasaules un atrodot jaunus draugus.
Lilija smaidot stāstīja, ka brīžos, kad meitas sākušas mājās ar mammu runāt angliski, viņa izlikās, ka nesaprot teikto, vai arī vienkārši neatbildēja. Lilija joprojām uzskata, ka tas būtu kā solis atpakaļ no latviešu valodas uzturēšanas ģimenē un tur jau vairs nav tālu no latviskuma zaudēšanas.
Par vecākiem Andra teica: “Viņi ir komanda. Tētis ar savu pieeju un cieņu pret valodu un audzināšanu vienmēr ir bijis liels atbalsts mammai.”
Kora mūziku klausījās mammas puncī
Jau pirmās bērnības atmiņas saistās ar mammas kora mēģinājumiem, ko raksturo kā vēl vienu lielo ģimeni. Šķiet, ka visspilgtāk Zobenu mīlestību pret mūziku raksturo kāda fotogrāfija, kurā redzam Liliju diriģējam kori, bet mazā Anda, vēl pavisam zīdainis, “pasista” mammai padusē. Kormūzikas mīlestība ielikta jau šūpulī, ar mammas pienu iezīsta… lai gan Lilija teica, ka Andra vēl mammas puncī esot stājusies kora priekšā. Tieši tāpēc likumsakarīgi, ka Andra arī šobrīd par vienu no savām lielākajām kaislībām sauc kormūziku.
Iespējas, kas radušās, esot latvietei, Andrai dziļi saistītas tieši ar kultūru, mūziku, deju, it sevišķi dziesmu svētku kustību. Tā ir vesela atsevišķa un spilgta pasaule, kas nav pieejama citiem, un tā dod spēcīgu iedvesmu. Šobrīd Andras ikdiena saistīta ar Londonas simfoniskā orķestra menedžmentu, bieži nākas saskarties ar latviešu diriģentiem un komponistiem. Karolīne strādā ar autortiesībām, kas ar latvisko pasauli nav gluži saistīts, taču viņa dzied korī un kopā ar māsu darbojas folkloras kopā “Austrumkalns”, dažreiz vadot arī danču vakarus gan latviešiem, gan “nelatviešiem”.
Ārpus Latvijas ikviens no mums ir tās vēstnieks
Lilija uzsvēra, ka, dzīvojot ārpus Latvijas, ikviens no mums ir Latvijas vārda nesējs, pat vēstnieks pasaulē. Tas nozīmē, ka ik uz soļa ar savu uzvedību un rīcību parādām savu krietnumu, bet ar viedokli un vārdiem varam atspēkot nepatiesību, kas minēta par Latviju, aizstāvot tās vārdu un godu.
Ikdienu Lilija vadījusi un joprojām vada aktīvi. Bijusi allaž saistīta ar mūziku, strādājot par pasniedzēju vairākās skolās, līdztekus iesaistoties Latvijas Nacionālajā padomē Lielbritānijā, pagūstot veikt virkni dažādu amatu pienākumu, trimdas latviešu organizācijā "Daugavas Vanagi", Pasaules brīvo latviešu apvienībā un arī Dziesmu un deju svētku padomē.
Šķietami nepieciešams vairāk nekā 24 stundas diennaktī, lai spētu veikt darbu, pienākumus, piedalīties latviešu organizācijās un pats galvenais – būt ar ģimeni, tomēr Lilija visam atrod laiku, enerģiju un iedvesmu.
Londonas latviešu koris patiešām pieder Lilijas sirdij kopš 1976. gada, jo pēc mēģinājumiem un koncertiem viņas dvēsele burtiski lido. Šobrīd meitas Andras ikdienā Londonas latviešu koris ir neatņemama sastāvdaļa. To pierādīja arī pandēmijas laiks, kad jebkuros apstākļos katru trešdienu visi satikās un kopā dziedāja, sēžot pie datora ekrāna, jo kopības sajūta ir tas, kā pietrūkst visvairāk.
“Musica Baltica” ir mūzikas izdevniecība Latvijā, ko Lilija kopā ar vīru izveidoja 1993. gadā – laikā, kad nebija iespējas un vietas, kur drukāt un publicēt notis. Tā ir kā sēkla, kas izplata mūziku gan Latvijā, gan iznes arī pāri robežām. “Musica Baltica” mērķis ir palīdzēt un atbalstīt citus – mūziķus un komponistus – un padarīt latviešu radīto mūziku pazīstamu pasaulē.
Kā minēja Karolīne, uzvārds Zobens līdzi nes atbildību, jo Zobeni saistās ar lielu spēku, spēju darboties, muzikalitāti un mīlestību pret Latviju.
