Aculiecinieks

Aculiecinieks. Purvīša meita

Aculiecinieks

Aculiecinieks - Bēgļu glābēji Krievijā

Aculiecinieks. Gežu bandas stāsts

Lilija, Vadims un viņu četri adoptētie bērni. Stāsts par stipro un saliedēto Gežu «bandu»

Viņus nevar nepamanīt. Sociālajos tīklos Lilijas un Vadima ģimene izskatās kā no kataloga. Visi skaisti, laimīgi, nereti vienādām drēbēm. "Tik ļoti mīlēts," vēsta uzraksts uz džempera. No malas var šķist – trūkst tikai pūdercukura un kanēļa aromāta gaisā. Bet tikai paši tuvākie zina par negulētām naktīm gadiem ilgi, cieši turot raudošu augumiņu pidžamā un atkārtojot, ka viss ir labi, viss ir kārtībā, tu esi drošībā, tev neviens vairs nedarīs pāri. Viņi abi zina, ka visiem četriem viņu bērniem ir cita mamma un cits tētis. Bet Aleksandrs Lūkass, Anastasija Marija, Enija Franciska un Eduards Jāzeps tieši Liliju un Vadimu izvēlējušies par saviem vecākiem un savu ģimeni.

Cīņa par savu bērniņu nesekmīga

Lilija Geža, četru adoptēto bērnu mamma, kura vada apmācības arī bērnus uzņemošām ģimenēm: "Man liekas, ka banda ir tāds mīlošu cilvēku kopums, kas stāv un krīt viens par otru. Jā, arī kašķējas, strīdas un kaujas. Mēs neesam tāda pareiza ģimene klasiskā izpratnē. Mēs žulījamies, daudz ceļojam! Mums te iet kā kārtīgā itāļu ģimenītē. Bet vakaros mums vienmēr ir lielais ģimenes apskāviens. Lūgšana. Un tas viss ir pa īstam".

Viņi abi satikās pirms 16 gadiem un bija pilnīgi pārliecināti, ka viņiem būs kupla ģimene. Trīs bērni, ja Dievs dos. Abi ir ticīgi cilvēki un, jau gatavojoties laulībām, baznīcā kursos spējuši atbildēt arī uz jautājumu par adopciju. Jā, kāpēc ne? Kaut kad vēlāk, kad būs izaudzināti pašu bērni. Bet pašu bērni nepieteicās.

"Ir simtiem atgādinājumu par to, ka tev nav bērnu," saka tētis Vadims Geža. "Tas bija kā kara lauks, kurā mēs cīnījāmies un kritām. Tas bija psiholoģiski bezgala grūti. Mātes diena. Visi radi. Citi bērni. Uz katru nākamo mēģinājumu ir jāsaņemas." Lilija turpina: "Mēs darījām visu, un izmēģinājām visu, ko vien mūsu apstākļos varēja. Tā cīņa bija ilga. Seši, septiņi gadi. Man veica arī operāciju, pēc kuras vajadzēja iestāties grūtniecībai. Bet... nekā." 

Lilija un Vadims stāsta, ka skatījušies uz šo jautājumu no trim aspektiem. Vispirms – vai tās ir kādas pašu bērnībā gūtas traumas, kas liedz palikt stāvoklī. Tad – no fiziskā aspekta. Kā ārsti redz viņus kā pāri, vai ir kādas veselības likstas, kuras jāārstē.

Un, tā kā ģimene ir ticīga, tad viņi uzdevuši jautājumu – ko Dievs grib un sagaida no mums? Un tieši tajā brīdī abi arī nonāca pie jautājuma par adopciju.

Lilija: "Kaut kad tas jautājums ir jānosauc vārdā un jāpasaka, ka mēs esam neauglīgi. Un, tikai tad,  kad mēs šos vārdus pasakām, mēs varam iet tālāk. Un izsērot. Šīs sēras bija ļoti veselīgas. Lai cik absurdi tas skanētu, bet, tieši pieņemot neauglību, mēs atgriežamies veselīgā dzīves posmā."

Cīņa par bērniņu noritēja ne vien Latvijā, bet arī Vācijā, kur Vadims tobrīd izstrādāja doktora disertāciju. "Un arī Vācijas ārsti darīja visu iespējamo. Bet grūtniecība neiestājās," turpina Lilija. Un tad ģimenei bija jāpieņem lēmums – palikt Vācijā, kur bija labs darba piedāvājums, vai atgriezties Latvijā. Viņi nolēma atgriezties. Abi jau bija iestājušies arī adoptētāju rindā un, protams, notika tieši tas, ko viņi negaidīja. Stāvot vēl neiekārtotā istabā, tikko atgriezušies no Vācijas, saņēma ziņu – "atradām jums puisīti".

Ģimenē ienāk adoptētie bērni

"Bildes bija tik neglītas! Mums nepatika," smejas Vadims. "Kā vispār var tā nobildēt bērnu?" Taču abi nolēma aizbraukt un satikt mazo. Sākumā psihologa kabinetā ievestais puikiņš spēlējies ar mantiņām savā nodabā. Tad pamanījis abus un pievērsis uzmanību Lilijai un Vadimam. Kad abi atgriezās mājup, sajūtas bijušas līdzīgas. Vadims: "Tas ir mūsu puika." Diagnožu saraksts bija apjomīgs. Taču nebija nekā tāda, ar ko nevarētu tikt galā. Un tieši šeit Lilija min piemēru ar lauztu mugurkaulu. Proti, bērni, kuri nodoti adopcijā, nav vienkārši bērni. Tie ir bērni, kuri ir ļoti smagi cietuši. Vienalga, cik veci viņi ir.

Lilija: "Tas, ko mēs atbalsta centrā "Tilts" mācām, ir par traumām, ar ko šie bērni jau ir saskārušies. Man visvieglāk salīdzināt – iztēlosimies, ka bērniņš ir cietis autoavārijā. Un tagad adoptētāji uzņem un sagaida, ka viņš būs tāds, kā bērni, ko viņi jau ir uzaudzinājuši. Bet tas vienkārši nav iespējams. Šis bērns ir salauzts. Un ar lauztu muguru nevar likt skriet. Ar lauzto roku nevar spēlēt tenisu. Daudziem šis fakts aizmirstas." Vecāki vaino gēnus vai bioloģiskos vecākus. Lilija: "Šie bērni nespēj regulēt emocijas. Viņi dažkārt pat neprot ēst. Nāk dusmas. Panikas lēkmes. Ar mīlestību nepietiek. Un es to saku kā kristiete, un es to varu droši teikt. Es saku, ka jābūt arī zināšanām."

Tieši zināšanas palīdz saprast, kāda palīdzība un terapija bērnam nepieciešama. Psihologs, smilšu terapija, medikamenti. Ģimenē uzsver, ka adoptētie bērni atveras tikai pēc gada.

Pirmā gada laikā viņi ir kā ezīši. Ierāvušies sevī. Jo nezina, vai atkal netiks vesti projām. Tikai tad viņi notic, ka tā ir viņu mamma un viņu tētis. Kā Lilija un Vadims.

Sākotnēji bērni par katru lietu jautāja: Vai tas ir mans? Drīkst, tas būs mans? Vai šis ir mans? Naktīs raudāja. Nevis vienu nakti, bet katru nakti rāvās augšā un histēriski raudāja. Tas ir emocionāli smagi, jo vecāki cieš līdz ar bērnu. Bet psihologs ieteicis, lai pirmajā gadā neizdara nekādus secinājumus par bērnu. Un Lilija un Vadims tā arī darīja. Jau seši gadi un nepazīst burtiņus? Nekas. Neprot lasīt? Rēķināt? Dosim viņam laiku un mīlestību. Dosim gadu! Un pēc gada bērni burtiski uzplauka. Turklāt tieši pēdējo divu bērnu stāsts ir īpaši skaudrs. Šī ir viņu trešā pieturvieta pēc pašu ģimenes. Tostarp bijusi arī neveiksmīga adopcija. Tāpēc nav jābrīnās, cik nobijušies viņi ir, atvesti uz nākamo māju un ģimeni.

"Ar abiem pēdējiem, kas ir brālis un māsa, bija savā ziņā spiediens: ja ne jūs, tad kurš viņus paņems? Un mums tiešām bija bail, kas notiks ar abiem? Ja viņi atkal ies cauri visam riņķim no jauna. Jauna audžuģimene, jauni aprūpētāji."

Lilija un Vadims konsultē citas ģimenes 

Lilija un Vadims savas zināšanas tagad liek lietā, konsultējot ģimenes, kas gatavas uzņemt bērnus.

Lilija bez liekas romantikas stāsta par grūtībām, kas gaidāmas. Ka mīlestība neatnāk uzreiz. Ka ir tikai normāli baidīties arī pašam. Ka nedrīkst justies vainīgs, ja nejūti saiti ar bērnu.

Vienkārši nepieciešams laiks. Dažkārt ilgs. Terapija. Atbalsts. Un atbalsts nepieciešams arī mammām, kuras vienkārši nezina, kā rūpēties par savu bērnu. Un tāpēc nolemj no viņa atteikties. "Viņām vienkārši nav tāda faila," saka Lilija. "Viņas mamma neprata rūpēties par viņu,  un tagad viņa nezina, kā rūpēties par savu bērnu."

Sākotnēji, strādājot bāriņtiesā, Lilijai gan emocijas gājušas pāri malām. Pati tikko bija adoptējusi Aleksandru, katru nakti mierināja raudošo bērnu, kuram pieaugušie jau bija nodarījuši tik gauži pāri. Adopcijā nonākušie bērni ir pieredzējuši visu iespējamo vardarbības spektru, sākot no fiziskas un beidzot ar absolūtu pamešanu novārtā. Lilijai liekas, ka ļoti precīzi par to runā arī režisore Linda Olte savā pirmajā spēlfilmā –  starptautiski godalgotajā filmā "Māsas".

"Linda ir ļoti labi uzķērusi to mātes līniju, viņas neprasmi rūpēties par bērnu, un parāda, kā to pašu pārņem vecākā meita. Tas ir paaudžu jautājums, tā darīja jau māte, tā darīs arī meita". Jaunās ģimenes spēkos ir rakstīt jaunu stāstu. Gežu bērni zina savu stāstu. Lilija katru gadu bērniem veido foto albumus par gadā piedzīvoto. Tajos ir arī bildes, kurās bērni ir redzami audžuģimenē. Pavisam maziņi. Katrā vecumā viņiem ir citi jautājumi par bērnunamu. Par to, no kurienes viņi nāk.

"Ir ļoti svarīgi atstāt durvis vaļā. Jaunākie bērni par to maz runāja, viņiem vēl nebija sava stāsta. Bet mēs viņiem stāstām, ka esam ļoti laimīgi uzņemt viņus mūsu ģimenē. Un mēs esam viņiem uz visu mūžu. Viņiem ir mūsu uzvārds. Viss, kas pieder mums, pieder arī viņiem. Mūsu tētis un mamma ir viņu vectētiņš un vecmāmiņa. Un viņi ir tik bagāti, jo mums ir ļoti liela ģimene!"

Lilija izstāsta kādu ļoti emocionālu brīdi. Stadionā sportojot, ievērojusi, ka Aleksandrs dusmīgi iet pie kāda zēna. Gājusi līdzi, lai saprastu, kas notiek. Aleksandrs piegājis pie puikas un teicis: "Tu nedarīsi manai māsai pāri! Saprati?"

Gežu banda ir stipra un saliedēta. Viņu stāsts pagaidām nav garš. Bērni vēl ir mazi. Bet viņi to rakstīs visa mūža garumā, cik vien Dievs dos laiku.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti