Pastaigas visiem kopā Zamovsku ģimenē ir ļoti mīļas un nepieciešamas. Kad ikdienas darbi nolikti malā, piecgadnieks Jānis un nepilnus 2 gadus vecais Viesturs izbauda vecāku uzmanību.
Līga un Jānis pirms daudziem gadiem satikās kopīgā darbavietā. Jau toreiz mazi joki ģimenes lokā dzirdēti par abu vārdiem.
Bet kad ģimenē pieteicās pirmais bērniņš, sākās pārdomas par vārdu, ko viņam dot. Līgai sākumā licies jocīgi, ka Jānis dēlu grib saukt savā vārdā.
"Tas jau bija no paša sākuma ļoti konkrēti un savā ziņā pat neuzspiesti no Jāņa puses, viņš sāka vēderu saukt par Jānīti un vēl visādi pārdošanas triki, līdz ar to, kad man piedzima bērns, kas arī bija daļēji neplānoti, jo viņš priekšlaicīgi piedzima, un kad man pajautāja vecmāte, kā sauc bērnu, man bija tāds – Jānis, nu nav cita vārda viņam," stāsta Līga.
Savukārt gaidot otro bērniņu, joki ģimenē pieņēmās spēkā.
Līga teic: "Tad, kad Viesturs pieteicās, tad mums bija grūti izdomāt vārdu, jo likās, ka Jānis taču ir vislabākais, visforšākais vārds un ir abi Jāņi, un ģimenē smējās, ko tad būs vēl viens Jānis?"
"Kaut kā likās uzreiz, ka viens ko labākais varam iedot bērniem ir gēni un otrs savs vārds," turpina tētis Jānis. "Protams, par šo jau arī bija joks, ka varētu turpināt tradīciju, bet nu labi, līdz Krišjānim netikām, tikām līdz Viesturam."
Līgai un Jānim pašiem savi vārdi ļoti patīk. Līga stāsta, ka bērnībā gan gribējies garāku vārdu, tomēr tagad nespēj iedomāties sev un bērniem citus.
Jānis savukārt stāsta: "Es zinu, ka Jāņi ir visvairāk Latvijā, kaut gan katru gadu arvien mazāk, protams, draugi mēģināja izdomāt visādas iesaukas, bet turu vārdu cieņā un cenšos visur kur var – tas esmu es, Jānis."
Kad pastaiga beigusies un brāļi atkal nonākuši savā valstībā, vecāki sāk kalt plānus svētkiem. Tie svinēti gan pilsētā un tikai savā ģimenē, gan laukos lielā radu un draugu pulkā. Bet kamēr visi četri kopā, svētki vienmēr ir izdevušies.
