Uz Latviju Domasu atveda mīlestība, un šo valsti viņš vairāk sauc par savām mājām. Arī latviešu valodu viņš ir ātri apguvis. Lai ērti justos darbā, pieticis valodu mācīties vien pusgadu. Mācīšanos atvieglojis tas, ka abām valodām ir līdzīga gramatika. Apmaiņai – arī Domasa sieva Kristīne ir apguvusi lietuviešu valodu. Bērniem ģimenē pirmā valoda ir latviešu valoda, bet arī viņi saprot tēta valodu – lietuviešu valodu.
Pirmdiena
Ieraksts dienasgrāmatā:
"Pamodos neizgulējies. Nekas jau neparasts – ja ej gulēt vēlu un celies agri, tad arī neizgulies. No rīta bērni atkal gulēja un līdz pēdējam negribēja celties. Atceros, vēl pirms gada bērni modās stundu ātrāk, nekā pienākas. Precīzāk sakot, stundu agrāk, nekā es. Šodienas situācija ir labāka, sataisāmies paši, un tad modinām mazos. Vismazākais (2,5 gadi) pamodās un nosauca mani par “puku”, pēc tam par “piku”... Paskaidrot, kas tas ir, kā izskatās un ko nozīmē, viņš nevarēja. Droši vien, ja attīstītu šo tēmu, nonāktu pie tā, ka „puka” ir kaka. Viņam tāds periods, visas sarunas beidzas ar kaku.
"Tēti tu kaka," saka un smejas gardi. Es bieži viņam atpakaļ to pašu un arī smejos. Gan jau pāries. Interesanti, kas būtu, ja arī pieaugušiem “kaku periods” nepārietu. Paga! Bet sanāk, ka man pašam nepārgāja…"
Domasa bērnība
Domasa bērnība ir aizritējusi “Viļņas Purvciemā” daudzstāvu mājā, kur daudz laika pavadījis pagalmā, tur arī risinājušies svarīgākie notikumi. Par skolas laiku gan viņam nav "foršu" un priecīgu atmiņu, drīzāk tas bijis vairāk stresa laiks.
Salīdzinot savu bērnību un attiecības ar paša bērniem, Domas atzīst, ka nav stingrais tētis un dēliem grib iemācīt, lai ir godīgi, lai ir priecīgi un laimīgi. Bet pašam vecāki iemācījuši, ka ir svarīgi turēt doto vārdu.
Otrdiena
Ieraksts dienasgrāmatā:
"Jau kuro dienu nepiespiežu sevi uzrakstīt dienasgrāmatu. Nekad man tas nav paticis. Domāju, ka arī lasīt to pēc kāda laika nebūtu interesanti. Līdzīgi, kad skapī atrodu visādus studiju laika rakstu darbus, nelasu. Jo liekas, ka tos sarakstījis kāds stulbāks, jaunāks, mazāk pieredzējis. Interesanti, kā būtu vecumdienās, kad vairs prāts un atmiņa nav tik laba, kā šobrīd. Vai tad skatītos uz tagadni un domātu, cik tomēr gudrs biju… Neee… droši vien vienalga savu pagātnes versiju uzskatītu kā ne pārāk gudru."
“Viss, kas noticis iepriekš, veido to, kas esmu šodien, bet īsti uz pagātni nekoncentrējos un arī necenšos analizēt, kā un kas noticis, vairāk, ka jādzīvo šodien un nedaudz jāpadomā, kas būs rīt,” sarunā ar Latvijas Radio atklāj Domas.
“Lielā perspektīvā arī neesmu plānotājs. Labāk šodien izdarīt visu, cik var pareizi un godīgi iespējams, tad arī nākotnē būs labi.”
Domasa hobiji ir saistīti ar sportu, viņam patīk skriet, braukt ar riteni. Hobiji mainās ik pa 5 – 7 gadiem. "Es aizraujos ar kaut ko, iemācos, tad tas hobijs paliek, bet vairs nav tik interesanti. Man patīk kaut ko jaunu mācīties, piemēram, snovbords, pirmos divos gados izaugsme ir strauja, pēc tam jau katru dienu darbojoties neiemācies kaut ko jaunu. Tad sāk mazināties interese, līdz atnāk jaunais hobijs,” par sevi stāsta Domas.
Šobrīd viņa aizraušanās ir triatlons. Domas trenējas trīs reizes nedēļā. Mērķis – būt "bišķiņ" ātrākam nekā vakar.
Trešdiena
Ieraksts dienasgrāmatā:
"Šodien bija saule no paša rīta. Tas ļoti iepriecina… ļoti, ļoti. Un ļoti nomāc tas novembra-janvāra periods, kad saules ir ļoti maz, visu laiku apmācies. Man patīk uzvilkt saulesbrilles, tad jūtos, ka esmu nedaudz atvaļinājumā.
Bērni dārziņā palika bez liekas īdēšanas. Tradicionāli mazais paprasīja pa logu parādīt betmenu, lielais – robotu. Man uz ielas no jakas jātaisa spārni un jārāda, ka lidoju. Viss notiek uz ielas, kamēr viņi skatās pa logu. Tad lielais parāda, ka pietiek, un ar pirkstu rāda uz mašīnu.
Nu super rīts izdevies, nevajag ne vienu pierunāt, mierināt, visi smaidīgi. Apdāvināju sevi ar otru kafijas krūzi šorīt."
Ceturtdiena
Ieraksts dienasgrāmatā:
"Šodien komandējums Tallinā. Viesnīcas man patīk: ēdiens un kafija ir gatavi, istabā var atstāt bardaku. Šodien bija gara sapulce, kādas astoņas stundas. Parasti pēc šādām sapulcēm nogurums ir liels, bet šodien viss bija kārtībā. Vakarā aizgāju pastaigāties. Tallina ziemā ar sniegu vienmēr ir smuka. Ceru, ka vēl ziema aizkavēsies un varēsim kārtīgi izbraukāties ar ragavām un slēpēm. Galīgi apnika slapjas un pelēkas ziemas. Bet būs laba vasara un pavasaris."
Domasa mīļākais gadalaiks ir vasara, kad silti, ērti un var peldēt. Kārtīga ziema arī viņam patīk.
Runājot par latviešiem un lietuviešiem un savstarpējiem jokiem, Domas atklāj, ka
lietuviešiem ir joki par latviešiem, tos varētu saukt par fonētiskiem jokiem: daudzi vārdi ir līdzīgi, bet skan nedaudz citādi un tāpēc ir smieklīgi. Līdzīgi, kā latviešiem latgaliešu valoda – daudzi vārdi ir līdzīgi, bet skan savādāk.
Piektdiena
Ieraksts dienasgrāmatā:
"Abi bērni saslimuši, pagājušajā nedēļa noslimoja viens, un tagad jau abi draudzīgi mājās taisa bardaku. Inhalācijas, zāles, brokastis, apģērbties, izšņaukt degunu, atkal inhalācijas un tā tālāk.
Uzbūvēju māju no krēsliem un segām un paprasīju iedot laiku pastrādāt. Mazam tas nesaprotami.
Piemēram, kad runāju pa telefonu, viņš nāk un jautā “vai tu, tēti, nevari runāt ar mani?” Es māju ar galvu, ka nē. Viņš: ”Tad es apsēdīšos tev blakus un pastāstīšu par betmeniem”. Lielais saprot vairāk, paņem aiz rokas mazo un ved prom spēlēties atsevišķi. Miers kādas 15 minūtes. Pēcpusdienā gāju uz darbu. Pirms 10 gadiem man likās stulbums staigāt ar kājām, tagad 20 minūtes izbaudu. Pastaiga, sniedziņš krīt, brīžiem parādās saule. Mana ziema! Atpakaļ no darba atkal ar kājām."
Valstij 100
Februāris ir Lietuvas simtgades mēnesis. Atskatoties vēsturē, Domas atzīst, ka vissvarīgākais šķiet notikumi 90. gados, kad izdevās izbeigt attiecības ar Padomju Savienību. “Ienīstu cilvēkus, kas saka, ka PSRS bija labāk. Varbūt kādas lietas bija labākas, bet kopumā tās bija šausmas,” vērtē Domas.
Lai arī Domas uzskata, ka nav tik svarīgi, vai tiek svinēta valsts simtgade vai 105. jubileja, šogad viņš svinējis īpaši. “Nekad neesmu pats taisījis cepelīnus. Esmu tikai piedalījies procesā.
Šoreiz taisīšu pats, cerams, izdosies. Ļoti svarīgi ir kartupeļi, ja ir maz cietes un uztaisi nepareizi mīklu, tad cepelīni vienkārši var izšķīst. Tad būs gaļas bumbiņas, kas peldēs tapešu līmē,” atklāj Domas.
Sestdiena
Ieraksts dienasgrāmatā:
"Nu ļoti bagāta diena. Pat divas dienas. Darbi arī, bet labāk par to, kas notika pēc darba. Daudz pirmās reizes bija.
Pirmo reizi šogad mazie uzkāpa uz slēpēm. Mazākais pirmo reizi vispār. Tas ir tas brīdis, kad atdod viņus instruktoram un satiec tikai pēc stundas. Pēc stundas, kuru var izmantot mieram un alum. Rezultāti – abiem patika, bet mazākais nogura ātrāk. Instruktoru vērtējums: lielais neklausa instruktoru, ne jau aktīvi neklausa, bet drīzāk nedzird. Selektīvā dzirde, kā man. Malacis! Mazais dzird, bet ne pārāk grib izpildīt. Ja iespītējas, tad neko. Pēc slēpošanas aizbraucam ar ragavām. Kalns tukšs. Ragavas slīd perfekti, mīnus 9 grādi. Auksts un sauss – tādas ziemas man patīk. Nodauzījāmies kādu stundu.
Lielais visu laiku gribēja taisīt sacensības, tikai nevarēju saprast noteikumus, kurš ir uzvarētājs, vai tas, kurš pirmais nobrauc, vai tas, kurš tālāk aizbrauc. Viņam tikai svarīgi bija vinnēt, tāpēc mēs arī noteikumus neskaidrojām. Katru reizi viņš vinnēja un priecājās.
Viesnīca - vēl viena pirmā reize. Mazais atskrien no tualetes ar kliedzienu: “Es pačurāju lielā podā!!!” (jāsaprot, ka stāvus).
Vakarā ar sievu skatījāmies olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju. Godīgi – nekas īpašs. Koreja – tehnoloģiju lielvalsts un nekas tāds… Staro Rīga vien bija. Vienīgais, liels iespaids, ka abas Korejas komandas bija apvienojušās. Atkal atgādināja veco patiesību, ka nav stulbas un gudras tautas, viss ir atkarīgs no sistēmas uzbūves. Ja valda lohi, kurus nevar nomainīt, tad cilvēkiem jāmokās.
Atklājums – ja nav ledus rumkolai, var ielikt sniega piku. Tikai ļoti cieši jāsaspiež. Kūst lēni.
Sestdien atkal slēpošanas skoliņa. Tagad veselas trīs stundas. Atkal pirmā reize! Tagad jau man – pirmo reizi uzkāpu uz kalnu slēpēm. Līdz šim biju braucis tikai ar snovbordu vairākus gadus. Un vienmēr smējies par cilvēkiem ar plastmasas zābakiem. Tagad izmēģināju, jo
biju dzirdējis, ja slēpo kopā ar bērniem, ir vieglāk ar viņiem tikt galā un palīdzēt. MUĻĶĪBAS! Nezinu, cik jātrenējas, lai es varētu kārtīgi pastaigāt ar tiem zābakiem, lai droši justos uz kalna, kad slēpes ir kājās.
Un vēl tās nūjas, par kuram jārūpējas. Secināju, ka daudz labāks palīgs bērniem es būtu ar snovbordu. Bet ir cita laba lieta – pēc ilgiem gadiem man sāka patikt Latvijas kalni. Neesmu braucis vairākus gadus, jo apnīk tas īsais nobrauciens. Bet tagad ar slēpēm, kad jāmācās, kaut kas jauns, atkal pārliecinos, ka iemācīties kaut ko jaunu ir mana sirdslieta.
Svētdiena
Ieraksts dienasgrāmatā:
"Nav svarīgi, kura diena. Mokos rakstīt dienasgrāmatu, tāpēc viena gudra sieviete deva padomu – uzrakstīt par latviešiem. Ko es kā lietuvietis varu pateikt interesantu par latviešiem. Pa šiem gadiem daudz kas atklāts, padalīšos ar smieklīgāko. Viena lieta, uz kuru ir grūti atbildēt, “kāpēc lietuvieši sauc latviešus par zirga galvām”. Ir dzirdētas trīs versijas. Izklāstīšu, sākot ar vismazāk ticamo:
1. Kad latvieši brauca senos laikos uz tirgu Lietuvā, pirmais, ko lietuvieši redzēja, bija zirgi. Un esot teikuši “zirgo galva”. Neticu šai versijai, jo man liekas, ka lietuvieši biežāk brauca uz Latvijas tirgiem, nekā otrādi. Pēc šitās versijas lietuvieši būtu jāsauc par zirga galvām.
2. Skatoties karte, Rīgas līcis ir kā zirga galva. Pie Pērnavas ir zirgam auss. Ļoti ticama versija. Jo Rīgas licis nav mainījies gadiem. Runājot par valsts kontūrām, novēroju interesantu faktu – Lietuva kā valsts un kā kopīga valsts ar Poliju ir mainījusi savas sienas (domāta - robeža) ļoti daudz, bet pārsvarā tikai uz rietumiem, austrumiem un dienvidiem. Paskatoties vecas kartes, ziemeļu siena ar Livonijas ordeni, Kurlandiju utml. ir ļoti līdzīga tai, kas ir tagad. Patīkami, ka ar kaimiņiem neesam daudz kāvušies!
3. Manuprāt, visticamākā versija ir fonētiskā. Mūsu valodas ir ļoti līdzīgas, daži vārdi skan līdzīgi, tomēr savādāk: akis - acs, gintaras - dzintars, koja - kāja, debesys - mākonis. Tāpat arī ar zirgu. Lietuviski - žirgas. Un tur tas joks, ka zirgs skan saprotami, bet smieklīgi.
Vēl smieklīgi man ir gājis ar manu vārdu un uzvārdu. Domas Ūselis. U garais. Uzturēšanās atļaujā man atņēma to U garo. Jo esot jāraksta tikai ar latīņu burtiem. Laulības apliecībā atteicās rakstīt Domas. Jo galotne -as nav atļauta vīriešu vārdiem un tos jālatvisko.
Valdas ir Valds, Tomas ir Toms, Gintaras ir Gintars, Domas ir Doms. bet U garo atļāva atstāt, jo latviešu valodā tāds burts ir un droši var lietot. Tātad Doms Ūselis. Es domāju, cik labi, ka mans brālis vārdā Tadas nedzīvo šeit, jo būtu Tads Ūselis. Vai, vēl labāk, Tads tā kā Uselis. Kopā mēs būtu brāļi Tads un Doms. Vai labāk - Tādas Domas. Vārds Aidas tiktu latviskots kā Aids. Lietuvā nav labāk ar šo. Ārzemniekiem tur arī grūti tikt galā ar valodnieku prasībām.
Ar cieņu, jau 15 gadus Rīgas Doms*"
* “Jau piecpadsmit gadu Rīgas Doms” atklāj Domas savdabīgo humora izjūtu. Vēl par viņu ļoti daudz ko pasaka draugu pulkā bieži izteikta frāze: „Mums, latviešiem, jāturas kopā”. Arī tas diezgan spilgti raksturo lietuvieti, kurš dzīvo Latvijā.
