Ne velti saka...Sarkanā Liepāja.
Pirms 25 gadiem Liepāja bija ļoti krieviska pilsēta. Padomju armija Karostā. Krieviski rūpnīcu kolektīvi. Latvieši bija absolūtā mazākumā. Taču par spīti tam jūras vēju rūdītie liepājnieki pārspēja citas pilsētas. Viņi izdeva savu avīzi un par pašu saziedotu naudu nopirka savai tautas frontes nodaļai māju.
"Mēs esam mītnē, ko nopirkām par liepājnieku saziedotiem līdzekļiem," Klāva Ukstiņa ielas namu rāda LTF Liepājas pilsētas nodaļas atbildīgā sekretāre Sandra Šēniņa. Namā atmodas laikā atradās Liepājas Tautas frontes mītne jeb sirds.
Sandra ar savām rokām uz Liepājā pirmā datora – trimdas latviešu dāvināta makintoša – rakstīja uzsaukumus, ko tautfrontieši naktī izlīmēja pilsētā.
"Tas ekrāniņš bija maziņš...." rāda Sandra. Viņas rokās arī 25 gadus sena fotogrāfija.
Liepājnieki brauca uz Bauskas rajonu, bez viņu rokām Baltijas ceļš nebūtu pilnīgs. Visos pilsētas uzņēmumos bija izveidotas tautas frontes grupas. Sarkanbaltsarkanos karogus slepeni šuva galantērijas rūpnīcā “Lauma”. No tā paša neilona, no kā sieviešu veļu. Tautas fronti atbalstīja visur.
Sarkanais metalurgs pamazām kļuva sarkanbaltsarkans.
"Kolektīvā bija daudz krievu, baltkrievu, ukraiņu, bet viņi visi stājās tautas frontē. Mums bija 1000 biedru," atceras bijušais “Sarkanais metalurgs” darbinieks Guntis Gūtmanis.
Tieši tāpat zvejas laikā uz kuģiem par dalību tautas frontē vienojās zvejnieku kolhoza “Boļševiks” dalībnieki. Tas, ko nozīmē brīvība un ko - ierobežojumi, viņiem bija labi zināms. Zvejā uz Atlantiju laida tikai tos, kam ir pareizie papīri un nav radi ārzemēs. Pārējie zvejoja tepat, Baltijas jūrā. Un arī tikai, ar Partijas komitejas atļauju. Abi zvejnieku autobusi uz Bausku aizbrauca pārpildīti.
"Jūs varat iedomāties? Uz trim metriem bija divi cilvēki," kopējo dalībnieku daudzumu vērtē bijušais zvejnieku kolhoza “Boļševiks” darbinieks Imants Aizkalns.
"Es gandrīz netiku autobusā, kuru pati organizēju! Un tad atbrauca sērkociņu fabrikas buss un bija vēl septiņas brīvas vietas," sacīja bijusī piena kombināta darbiniece Valija Lejniece.
Baltijas ceļa dalībnieki atceras, ka vēl ilgi pēc tam neizklīda. Dedzināja ugunskuru Lietuvas pusē.
"Gan padziedājām, gan parunājām," atceras bijusī 4.ceļu pārvaldes darbiniece Irma Bunce.
"Pirms šīs sadošanās rokās domāju, vai es ko jutīšu? Un ziniet, man elektrība izgāja cauri!!!!" joprojām saviļņots ir bijušais zvejnieku kolhoza “Boļševiks” darbinieks Imants Aizkalns.
