Lieliskais prāta spēļu karalis Ivo Krumholcs: Man nepatīk zaudēt

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Ivo Krumholcs spēlējas ar savām, savu klausītāju un spēlētāju pelēkajām šūniņām jau 30 gadus. Tieši tik ilgi šodienas jubilāra – Latvijas Radio – ēterā skan raidījums "Lieliskais piecinieks", kas ir pirmā āķīgu un izzinošu jautājumu un atbilžu spēle Latvijā. "Man nepatīk zaudēt," par sevi saka "Lieliskā piecinieka" vadītājs, tāpēc labāk turpina pratināt citus.

Ivo Krumholcam Latvijas Radio nemaz tik bieži nesanāk iegriezties – tik, cik uz spēles ierakstiem, tāpēc varbūt arī nav ne noguruma, ne apnikuma pēc trejām desmitgadēm, kas lieliski aizvadītas "Lieliskajā pieciniekā". "Mans darbs man ir vaļasprieks, jo ik pa brīdim es daru kaut ko citu – tādā pašā vai līdzīgā formātā," pastāstīja Ivo. "Tas ir iemesls, kāpēc man neapnīk. Esmu uztaisījis šo projektu no pašiem pirmsākumiem, tāpēc pamest negribētos."

"Gribējām kļūt slaveni!"

Ivo Krumholcs atceras studiju laiku Vēstures un filozofijas fakultātē, kur viņa specialitāte bija vēsturnieks. "Studijas iemāca pamatlietas. Pirmkārt, iemāca domāt un, otrkārt, iemāca tās domas noformulēt un pateikt, bet, treškārt, salikt pa plauktiņiem – kas ir vai nav svarīgs. Un, ja to esi iemācījies, pārējo piemācās vēlāk," viņš uzskata. Vakaros tolaik viņš piepelnījās, strādājot bibliotēkā. "Es toreiz no pulksten 16 līdz 19 strādāju bibliotēkā, kur šajā laikā nebija dikti daudz apmeklētāju. Tad nu risināju krustvārdu mīklas, kas toreiz bija nākušas modē," deviņdesmito gadu sākumu atceras Krumholcs. Ideja par to, ko šodien pazīstam kā "Lielisko piecinieku", dzima laikā, kad abi ar tagadējo politiķi Ainaru Latkovski bija ne tikai draugi un kursabiedri, bet arī dzīvoja vienās kopmītnēs.

"Tā bija Ainara ideja, nevis mana. Es to raidījumu (britu raidsabiedrības BBC raidījumu "Brain of Britain" – red.) nebiju dzirdējis," atzina Krumholcs. "Ar Ainaru Latkovski bijām gan labi draugi un kursabiedri, gan vienā kopmītnē dzīvojām, un visu kaut ko štukojām – mērķis mums bija atrast veidu, kā kļūt slaveniem, izdomāt kaut ko, kas vēl nav bijis. Tā vienubrīd bija ideja atjaunot studentu korporāciju, citā reizē plānojām dibināt politisko partiju. Studiju beidzamajos gados Ainars strādāja kā ārštata autors Latvijas Radio pie Ingrīdas Ābolas raidījumā "Laikmetu griežos". Tas bija raidījums par vēsturi, kurā draugs veidoja sižetus. Tā kā viņš bija saņēmis grantu studijām Zviedrijā, viņam bija jāuzlabo svešvaloda, un brīvajā laikā, lai labāk iejustos angļu valodā, klausījās BBC.

Tad viss salikās kopā – Ainars pastāstīja par to, ka Latvijā nav tāda raidījuma kā BBC, kur meklē valsts gudrāko cilvēku, bet Ivo, kurš bija uztrenējies krustvārdu mīklu minēšanā, bija gatavs kļūt par šādu mīklu veidotāju radio formātā. "Turklāt mēs taču gribējām būt slaveni!" atgādināja Ivo.

Puiši uz BBC aizsūtīja iztulkotu vēstuli un saņēma apstiprinājumu, ka raidsabiedrībai nav nekas iebilstams, ja šādu raidījumu veidos arī Latvijā.

"Vēstule mums bija rokā! Tad nu sapucējāmies, uzvilkām žaketītes un glaunākās šlipses un gājām pie programmu vadītājas ar ziņu, ka gribam taisīt raidījumu.

Tālāk mūs sūtīja pie ģenerāldirektora, jo, redz, te jauni puiši gribot taisīt spēli, kas nekad agrāk te nav bijusi. Nākamā dienā sākām strādāt radio, un katram mums bija savs rakstāmgalds!"

No piecnieka par četrinieku

Taisnības labad jāsaka, ka tas spēlētāju skaits no pieciem samazinājies uz četriem, bet, protams, to godam var dēvēt par piecinieku tik un tā, jo studijā piektais cilvēks allaž ir raidījuma zīmols – tā vadītājs Ivo Krumholcs. "20 gadus bija tā pati fona mūzika, bet tagad ir cits džingls, arī dalībnieku skaits mainījies uz četriem, un nedaudz mainīti noteikumi."

Sākumā bijis iecerēts darīt tāpat kā britiem, kur raidījumā "Brain of Britain" (tulkojumā "Lielbritānijas prāts") noslēguma spēlē sacenšas pārstāvis no Skotijas, Velsas, Anglijas un Ziemeļīrijas, un noskaidro, kurš ir gudrākais brits. "Mums arī pirmos trīs gadus bija tāds pats princips – Zemgale, Kurzeme, Vidzeme, Latgale un Rīga –, taču drīz vien sapratām, ka no Rīgas varējām sataisīt četras spēles, bet Latgalē – knapi vienu."

Raidījumā joprojām piedalās gan pieredzējuši, gan pavisam "svaigi" dalībnieki. Senākie spēlētāji esot ar 28 gadu stāžu, tomēr viņi nav vairākumā, jo ar katru sezonu piepulcējas jauni papildspēki. "Par spēlētāju atsaucību īsti nevar sūdzēties, turklāt uzrāviens bija tieši karantīnas laiks," atcerējās Krumholcs.

"Viens ir sēdēt mājās dīvānā un gudri spriest; otrs – atnākt uz studiju un mēģināt gudri spriest mikrofonā. Pandēmijas laikā iespēju pamēģināt uzspēlēt, neizejot no mājas, izmantoja kādi 40 "jauniņie"."

Ja pirms pandēmijas sezonā spēlēja aptuveni 110 dalībnieki, tad lēciens bija līdz 147 dalībniekiem, kas sezonas laikā pievienojās "Lieliskajam pieciniekam". Ik pa brīdim uzrodoties "tīrradņi", kas nez no kurienes atnāk un labi spēlē, novērojis Ivo Krumholcs.

Spēles iet plašumā

"Nāk arī jaunie, kuru nebija, kad "Lieliskais piecinieks" jau bija dzimis. Pateicoties kafejnīcu spēlēm, tā spēļu kultūra ir gājusi plašumā. Erudīcijas spēlēs "Prāta spēles" pirms pandēmijas pat piedalījās 2000 cilvēki – tik daudz ir to cilvēku, kas gatavi spēlēt. Protams, viņi satiekas, lai komunicētu, lai atpūstos, pasmietos, iedzertu vīnu un pie reizes arī uzspēlētu."

Ideja, lai pabos ilgāk noturētu cilvēkus, aizsākusies Lielbritānijā. Tādā veidā radās dažādi konkursi, arī karaoke, tostarp šādas jautājumu un atbilžu prāta asināšanas un izklaides spēles. "Britiem gan pamatā ir jautājumi: sports, mūzika un dzeltenā prese. Mēs latvieši gan ejam galējībās un maucam dziļumā," skaidroja Krumholcs, uzsverot, ka tas ir iemesls, kāpēc jauniešiem erudīcijas spēles nav svešas. "Jaunieši nelasa grāmatas, bet toties klausās podkāstus. Kaut ko jau jaunieši zina – vairāk pasaules un ārzemju informāciju, bet robs ir zināšanās par Latviju," novērojis spēles vadītājs.

Tas gan esot bijis raksturīgs arī jauniešiem pirms desmitiem gadu, ka pie dzejniekiem apstājas pie Raiņa, bet, ja jānosauc pilsēta Kurzemē, nosauc Rēzekni.

Visu nevar zināt – to atzīst arī Ivo. "Uz raidījuma brīdi es zinu diezgan daudz informācijas gan pa labi, gan pa kreisi no konkrētā jautājuma, lai tad, ja atbild nepareizi, varu arī komentēt nianses. Savukārt klausītāji paliek arvien gudrāki – klausās spēli, min līdzi un it kā sacenšas ar radiospēles dalībniekiem."

Kā kļūt par zinošu spēlētāju, vai ir kādi ieteikumi? "Ir jālasa, jāklausās podkāsti – katrā ziņā jāinteresējas par to, kas notiek, jo nepietiek ar kaut kādām "dzeltenajām" ziņām par to, cik kurai slavenībai ir liels dibens vai kurai lielākais. Protams, arī "Lieliskajā pieciniekā" ir jautājumi par popkultūru, bet ne šādi. Pateicoties prāta spēļu popularitātei, pielīp tās zināšanas."

Arī pats Ivo visu mūžu spiests mācīties. "Spēles devušas man to, ka es visu mūžu izglītojos, un man par to vēl maksā algu – citi maksā par izglītību, man piemaksā, ka es izglītojos," skaidroja Krumholcs. ""Lieliskais piecinieks" man ir kā angļu mauriņš, kas jākopj regulāri daudzus jo daudzus gadus, bet tas labi izskatīsies tikai pēc divsimt gadiem. Protams, meklēju arī jaunas formas, kā uzdot jautājumus. Nākusi klāt arī pieredze no citiem projektiem. Jautājumu uzdošana salīdzinoši ar to, kā bija pirmajās raidījuma sezonās, ir cita: jau uzdodot jautājumu, ielieku iekšā papildu informāciju, lai ir interesanti kā klausītājiem, tā dalībniekiem.

Tā vietā, lai vienkārši pajautātu, kas ir Bolīvijas galvaspilsēta, prasu, kas ir pilsēta, kas atrodas tik un tik metrus virs jūras līmeņa vai tamlīdzīgi."

Pieredzējušais vadītājs norādīja, – reizēm dalībnieki teikuši, ka spēlē, lai uztaisītu revīziju savās smadzenēs. "Ir pat pētījumi, kas apstiprina, ka ir grūtāk dabūt Alcheimeru, ja mini krustvārdu mīklas. Kustini smadzenes un uztaisi restartu – kaut ko atjaunini savās apgūtajās zināšanās."

Golfs, pārāk svaigais lauku gaiss un uzvārda izcelsme

Ivo atplaukst, stāstot par savu iecienīto vaļasprieku ārpus prāta spēlēm – golfu. "Varbūt pats arī vairāk spēlētu, bet man nepatīk zaudēt, es varu uzsprāgt," viņš atzinās. "Zāles pret to ir golfs – tas iemāca sadzīvot ar zaudējumu. Golfs ir burvīga spēle; piemērota tiem, kuri agrāk nodarbojušies ar sportu, piemēram, basketbolu, futbolu, hokeju, kur, sasniedzot zināmu vecumu, progresēt vairs nevar.

Jo ar laiku tu lēnāk skriesi, zemāk lēksi, bet golfā pat 60 gados tu vari progresēt.

Kaut vai sāc spēlēt šajā vecumā, bet vienalga tu pēc laika spēlēsi labāk. Tā ir pastaiga brīvā dabā ar mērķi un svaigā gaisā, kas ir veselīgāk nekā skriet pa asfaltu blakus mašīnām. Un 60% no rezultāta nosaka darbs ar galvu, koncentrēšanās un psiholoģisks darbs ar sevi, ar savām emocijām. Pēc idejas tu sacenties ar sevi – spēj vai nespēj sevi savākt."

Ivo Krumholcs, spēlējot golfu.
Ivo Krumholcs, spēlējot golfu.

Ivo Krumholcs ir audzis Ziemeļvidzemē, Salacgrīvas pusē, bet šobrīd uz Ainažiem brauc tikai ciemos pie savas mammas. Tur ir ābeles, kartupeļu dobes, mauriņš. Viņš ir arī 17 gadus vecā Niklāva tētis, un apgalvo, ka kaut vai dēla mācību dēļ nevar iedomāties savu dzīvi ārpus galvaspilsētas. Vai nav bijusi vēlme atgriezties dzimtajās vietās? "Tas nāk ar vecumu, es tik vecs neesmu," atzina Krumholcs. "No vienas puses, kamēr puikam jāpabeidz skola un man jāpalaiž viņš dzīvē, šis jautājums nav dienas kārtībā.

Es jūku prātā kādā otrajā dienā, aizbraucot uz laukiem, jo tur nekas nenotiek. Tur ir tāds klusums un tik svaigs gaiss, ka ir jāpīpē, lai nomāktu to svaigo gaisu.

Kādreiz vajag atslodzi, bet man vajag kustību, apkārt cilvēkus. Kaut gan pēc tam, kad esmu tur nodzīvojis veselu nedēļu un tad atgriezies Rīgā, šķiet, ka te pilsētā ir diezgan pretīgi, un esi lieks šajā burzmā. Bet, esot burzmā, viss ir labi."

Savulaik Ivo interesējies par sava uzvārda izcelsmi un uzzinājis interesantas lietas. "Padomju laikos lotosa vienībās, kur lasīja akmeņus, ravēja bietes, iepazinos ar cilvēku, kurš vēlāk piedalījās arī "Lieliskajā pieciniekā" – tad jau viņš strādāja arhīvā un taisīja arī ciltskokus. Tā viņš "aizrakās" līdz pirmajam Krumholcam – Ādamam, kurš 18. gadsimtā Rūjienas pusē muižā bijis "forreiters" – burtiskā tulkojumā "tas, kas jāj pa priekšu" kariete, ko velk vairāki zirgi.

Otrs stāsts ir par to, ka kādā trīsdesmito gadu grāmatā vācu valodā par Ziemeļvāciju, kur fotogrāfijā bija attēlots zirgs ar koka loku virs kakla – krumholcu –, kas burtiskā tulkojumā nozīmē "līks koks vai pagale". Spriedām, ka tas sencis, kas bija "priekšjājējs", turējies pie tā krumholca un tāpēc tika pie sava uzvārda. Parasti saliktie vācu uzvārdi ir ebrejiem – tā kā par to, vai tas bijis latvietis vai ebrejs – skaidrības nav. Uzvārds bijis izplatīts Rūjienas, Matīšu, Staiceles pusē – Ziemeļvidzemē. Savulaik ar Latvijas Radio kolēģi Rasmīti Daņiļevsku, kura ir dzimusi Krumholca, pētījām, ka esam radi – mana vectēva vectēvs ir viņas vectēva tēva brālēns."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti