Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Statistiskie tautieši – 100 stāsti par "cilvēku parasto". 2. sērija. Stereotipi

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Statistiskie tautieši – 100 stāsti par "cilvēku parasto". 4. sērija. Laime

Statistiskie tautieši – 100 stāsti par "cilvēku parasto". 3. sērija. Pārmaiņas

3. sērija. Lielas pārmaiņas un lauztas dzīves. Trīs cilvēku dzīvesstāsti

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Kāda ir Latvijas sabiedrība – uz šo jautājumu Latvijas Radio projektā "Statistiskie tautieši" atbild ar īstiem 100 cilvēku stāstiem par dzīvi, bērniem, darbu, naudu. Katrs ir viena versija par to, kāda ir šodienas cilvēka ikdiena. Šoreiz trīs stāsti par lielām pārmaiņām. Citreiz tās notiek tikai sev iekšienē un ietekmē tikai pašu vai tuvākos, bet ir arī tādas, kas sašūpo un varbūt pat salauž esošo dzīvi, un pat tādas, kurās var ieraudzīt, ka ir noslēdzies laikmets.

Juris Riekstiņš – "laimīgi" šķīries

Attēlā Juris Riekstiņš
Attēlā Juris Riekstiņš
60 gadus vecais Juris Riekstiņš dzīvo Baldonē un projektā "Statistiskie tautieši" uzrunāts, jo ir šķīries.

 

"Es apprecējos ļoti jauns. Mana dzīvesbiedre bija nedaudz vecāka par mani. Mums ir trīs bērni brīnišķīgi," stāsta Juris, kurš tagad, kā pats saka, ir "laimīgi šķīries". Šķiršanos rosinājusi viņa sieva.

"Bija tā, ka es sāku spēlēt, ar mūziku biju aizrāvies. Un aizrāvies tik ļoti, ka man par šauru palika. Es biju pilnībā… ņēmos ar ansambļa lietām, braucu spēlēt. Bērni mums ir, protams, kopīgi. Tas arī izrādījās vissaturošākais, visspēcīgākā viela, kas saturēja kopā.

Bet nosaukt to par garīgu tuvību, to laikam bija ļoti grūti. Man bija tāda sajūta, ka man pietrūkst kaut kas. Man nebija citu attiecību, bet bija tādas alkas, kuras es mūzikā un darbā izliku.

Es iepazinos ar citu sievieti, meiteni tajā laikā. Izrādījās, mums ļoti daudz kas bija kopīgs. Kopīgi joki, kopīga antireliģijas izpratne. Un tās lietas izrādījās ļoti būtiskas, kas man tajā laikā, kad man bija 19 gadu, nebija tik ļoti būtiskas. Un augot, attīstoties manai sievai bija nedaudz atšķirīgs attīstības ceļš. Mums vienkārši dažādi tie [ceļi] sanāca, lai arī mums bija labas, cilvēcīgas attiecības. Tas ir vēl joprojām, es to augstu vērtēju,

jo mēs bijām tik gudri, ka, mainoties mūsu attiecību statusam, nekļuvām par muļķiem un nesabojājām dzīvi ne bērniem, ne arī paši sev," stāsta Juris Riekstiņš.

Viņš skaidro, ka šķiršanās procesa laikā spēris pareizu soli – no visa pilnībā atteicies. "Līdz ar to nebija vispār nekādu konfliktu šķiroties. Nebija, ko dalīt. Un es jauno ģimeni izveidoju tepat blakus, apzināti. Dzīvojām tepat blakus, lai būtu saikne ar bērniem. Mēs katru dienu tikāmies tāpat, un kopā arī uzauga."

Šķiršanās, vismaz Jura Riekstiņa gadījumā un klausoties viņā, šķiet kā lēnas un neizbēgamas pārmaiņas. Viņa stāstā gan ir vēl kas: "Es ilgus gadus strādāju reklāmā. Spēlēja ansamblī "K-remonts". Tas tāds zināmāks ar Ievu Akurāteri. Un albumus rakstīju, studiju nodibināju. Krīze pilnībā noslaucīja abus manus biznesus [spēlēšanu, reklāmu]," atzīst vīrietis.

Tas viss, protams, nenotika vienā dienā, bet lēnām viņš palika bez darba. 

Maritas Briedes maksātnespēja

Krīze pilnībā mainīja nākamās projekta "Statistiskie tautieši" varones – 52 gadus vecās Maritas Briedes dzīvi. Un tās nepavisam nebija pārmaiņas, kam agri vai vēlu jānotiek – Maritas līdzšinējā dzīve, var pat teikt, pazuda pilnībā. Viņas ģimenes bizness cieta krahu, un nācās iziet maksātnespējas procesu, kas sākās 2017. gada augustā.

Attēlā Marita Briede
Attēlā Marita Briede
"Man bija parāds pret banku. 2005. gadā mūsu ģimene, mēs izlēmām uzsākt savu biznesu tūrisma jomā. Mēs pārdevām privātmāju Rīgā, nopirkām īpašumu un pārveidojām par 700 kvadrātmetru lielu ēku. Blakus bija jūra, cilvēkiem bija nodrošināts viss, lai viņi var atbraukt un atpūsties, piedāvājām viesu izmitināšanu, piedāvājām seminārus, konferences, dažādas atpūtas programmas. Ar to mēs piesaistījām viesus gan Latvijas mērogā, gan ārzemju viesus. Cilvēki bija ļoti ieinteresēti. Bet pret banku bija lielas saistības, un ikmēneša maksājumu mēs nevarējām samaksāt. Es gan vērsos pie bankas, lūdzu, vai šo maksājumu var samazināt. Diemžēl banka nenāca pretī. Maksājums bija ļoti liels. Mēs noteikti būtu izdzīvojuši, ja maksājums būtu kaut vai par 20% mazāks. Bet diemžēl mēs nevarējām samaksāt, un tā [viss] izjuka," stāsta Marita Briede.

No mājas nācās izvākties un atstāt visu, kas tur bija. "Mums nebija absolūti nekā," viņa saka un atzīst, ka tanī brīdī bijusi izmisumā.

"Mēs izšķīrāmies ar vīru. Es audzināju meitu viena pati. Bija jāiet skolā. Sākām visu no nulles. Īrējām dzīvokli. Ļoti vajadzēja saņemties, vajadzēja domāt, ko tajā brīdī var darīt. Viss, kas mums bija, tas viss bija ieguldīts biznesā. Arī privātās mantas tika visas pārvestas."

Marita Briede stāsta, ka sapelnījusi maksātnespējas procesa uzsākšanai nepieciešamo summu, kas, viņasprāt, bijusi visai liela - apmēram 1500 eiro. "Izejot maksātnespējas procesu, tiek izvērtēts, kāda summa tev ir jāsamaksā. Manā gadījumā ir jāmaksā 130 eiro katru mēnesi. Un līdz ar to divu gadu laikā es varu tikt vaļā no šīm [130 000] parādsaistībām," sacīja sieviete.

Marita Briede pašlaik strādā par viesmīli - gluži kā savos 20 gados. Vēl Marita brīvprātīgi iesaistās dažādos projektos.

"Es pati brīnos, kā es no tā visa varēju izķepuroties. Bet paldies, viss kārtībā! Gadu esmu jau nomaksājusi. Vēl viens gads, un sākšu atkal visu dzīvīti no jauna. Aizmirsīsim par šo te."

Edvīns Blāze, kam nācās pamest dzīvokli

Attēlā Edvīns Blāze
Attēlā Edvīns Blāze
Pārmaiņas var būt arī tādas, kas it kā notiek bez tevis – ka tu paliec savas jūras krastā un nesaproti, kur ir tas viss, kas reiz šeit bija. Un to aizgājušo laikmetu tevī joprojām var redzēt. To var teikt par bijušo zvejnieku, 64 gadus veco Edvīnu Blāzi, kurš Mazirbē daudzus gadus dzīvojis "skolotāju mājas" dzīvoklī, kuru nācās pamest.

 

Par skolotāju māju to sauc tāpēc, ka tur daudzus gadus dzīvoja cilvēki, kuri strādāja Mazirbes skolā vai kaut kā ar to bija saistīti. Mazirbes skola šajā mācību gadā darbu beidza. "Dzīvoklis bija tāpēc, ka es sapazinos ar šīsdienas sieviņu. Iekārtojuši bijām ļoti labi. Es biju visu dzīvokli nosiltinājis, saliku pa saviem līdzekļiem pakešu logus."

Sieva no Mazirbes aizgāja, vēl pirms slēdza skolu, jo viņai skolā bijusi neliela slodze. Sieva strādājusi Rīgā, kur ģimene īrē dzīvokli.

Sākumā Edvīns palika dzīvot Mazirbē un ik pa laikam, kad vienam kļuva garlaicīgi, aizbraucis uz Rīgu. Bet, kā viņš saka, tā nav īsta ģimene, ka viens dzīvo te, otrs – tur.

Viņam bija pašam jātiek ar sevi galā, pašam jātaisa sev ēst, un ir taču patīkamāk, ja tu vari savu sievu sagaidīt mājās ar vakariņām. Tāpēc arī viņš pats pārcēlās uz Rīgu. "Pakārtojos viņiem [ģimenei]," atzīmē Edvīns Blāze. "Man mazmeitiņa no bērnudārza jāizņem ir, jāaizved ir."

Edvīns gan saka, ka viņam jūra vairs nevelk, bet nav tā, ka tās vairs nebūs nemaz. Viņam kopā ar brāļiem pieder maza mājiņa jūras krastā.

Par dzīvokli tik un tā sāp sirds. Edvīns saka, ka izraus ārā laminātu. Logus arī paņemtu, ja tik būtu vecie, ko salikt vietā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti