Optimistiska mūzika
Intervijā raidījumam “Mana mūzika” Levits atklāja, ka labprāt klausās gan moderno, gan klasisko mūziku. Strādājot viņa izvēle lielākoties ir par labu klasiskajai mūzikai, kas kalpo par nomierinošu un iedvesmojošu fonu. “Mana gaume nav nekādā ziņā ekstravaganta,” sacīja Levits.
Viņa bērnībā vecāki mājās klausījušies klasisko mūziku, taču tas neesot viņu būtiski iespaidojis. “Droši vien, klausoties šo mūziku, ir skaņdarbi, kas iepatīkas, paliek atmiņā, ko var dungot,” smejot pauda Levits.
Jaunības gados gan viņu vairāk interesēja popmūzika, rokmūzika, bet ar laiku klasisko mūziku viņš klausās vairāk. Viens no viņa iecienītākajiem skaņdarbiem ir Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”, kas bijusi arī viņa mammas mīļākā mūzika.
“Man patīk spēcīga mūzika ar zināmu optimistisku pieskaņu, dažreiz pieklusināta, arī dejiskie ritmi,” sacīja Levits, atklājot, ka labprāt arī dejo, īpaši valsi.
Grāmatas vairākās valodās
Levits atklāja, ka daiļliteratūrā reti lasa grāmatas otro reizi, tomēr dažreiz ir izņēmumi: “Man šķiet, ka to vajadzētu darīt biežāk, jo, lasot otro reizi, ievēro ko tādu, ko pirmo reizi esi palaidis garām.”
Savulaik Levitu iespaidoja Milana Kundera "Nepanesamais esības vieglums": “Es to lasīju 80. gadu beigās, kad Latvijā atvērās sistēma, un tad mani tas tiešām iespaidoja gan personiski, gan politiski.”
Tāpat viņam būtisku grāmatu sarakstā ir Eliass Kaneti "Masa un vara". “Tās ir literāras esejas par šo tēmu “masa un vara” – kā cilvēks pazūd masā un kā cilvēks var atgūt savu “es”,” sacīja Levits.
Līdzās latviešu valodai viņš grāmatas lasa arī angliski, vāciski, franciski. “Diemžēl man nav tik daudz laika, lai es varētu lasīt visu to, ko es gribētu. Un man uz galda ir kaudze ar jaunajām grāmatām, un es tās apzināti nelieku prom, pirms tās ir kaut cik izlasītas.”
Lielākoties gan viņš lasa zinātnisko literatūru par jurisprudenci, tiesību filozofiju, vispārējo filozofiju, vēsturi, politiku un sabiedrību. Tāpat Levits intervijā stāstīja, ka labprāt lasa grāmatas par fiziku un tās saskarsmi ar reliģiju, tostarp Stīvena Hokinga rakstīto.
Studijas, virtuve
Runājot par zinātnisko literatūru, Levits pastāstīja, ka, sākot studiju gaitas, bija sācis mācīties ķīmiju, taču pēc trim semestriem nācis pie atziņas, ka viņam vēl vairāk interesē politika un tiesības. “Man vēl ir ķīmijas laboranta apliecība. Es gan nekad neesmu strādājis. (..) Es domāju, es varēti diezgan ātri ieiet šajā profesijā, ja man tiešām vajadzētu.”
Taujāts par kulinārajām interesēm, Levits atzina, ka neesot apdāvināts gatavošanā, taču garšas izjūta esot. Viņam vislabāk patīk tradicionālā latviešu mājas virtuve.
“Man ir dažādu virtuvju pieredze, bet tā tomēr ir no bērnības palikusi. Bet, kad es esmu kaut kur citur, es bieži restorānā izvēlos to, ko nezinu, – vienkārši pēc nosaukuma. Man patīk eksperimentēt ar to, ko citi sagatavojuši. Garšošanas, nevis gatavošanas eksperiments.”
Viņš arī pastāstīja, ka viņam ļoti patīk ceļot, saturīgas sarunas un jaunu atziņu gūšana.
"Intensīva dzīvošana ir man vistuvākā dzīves nostāja," sacīja Levits.
Nezaudēja saikni ar Latviju
Saikni ar Latviju Levits nezaudēja arī tad, kad viņa ģimene 1972. gadā pārcēlās uz Vāciju. Viņš pastāstīja, ka no Latvijas kopā ar ģimeni izbrauca dienu pēc tam, kad bija pabeidzis vidusskolu.
“Es tūlīt iekļāvos latviešu trimdas sabiedrībā. Un latviešu trimdā vienmēr bija politiski motivēts uzdevums – strādāt Latvijas labā, Latvijas valsts atjaunošanas labā. Es arī to darīju. Un, kad radās pirmā izdevība Latvijā pašā turpināt šo darbu, kad parādījās pirmās vēsmas pēc tam, kad Gorbačovs ieguva varu Maskavā un totalitārā sistēma sāka mazliet ļodzīties, es bieži biju Latvijā un mērķtiecīgi un apzināti mēģināju to veicināt, tiekoties ar cilvēkiem, dodot idejas,” sacīja Levits.
Raugoties uz iedzīvotāju attieksmi pret valsti tagad, Levits norādīja, ka revolūcija nevar turpināties mūžīgi un tā pāriet ikdienā. Tādēļ esot likumsakarīgi, ka pēc revolūcijas ir zināma vilšanās. “Šodien ir demokrātiskā ikdiena.”
